Riņņu kalns - virtuves atkritumu uzkalniņš glabā unikālas vēstures liecības

 Izrādās, ka, pētot pārtikas atkritumus, var uzzināt akmens laikmeta senču ēšanas paradumus. Par to liecina pētījumi Burtnieku novada Riņņu kalnā. Latvijas Arheologu biedrība Riņņu kalna apmetni, kas atrodas pie Burtnieka ezera blakus Salacas iztekai, izraudzījusies arī par šī gada arheoloģisko pieminekli.  

 “Te var redzēt, ka vietām, kur ir kurmja rakumi, ir uzrakti uz augšu tie slāņi, kas sastāv no gliemežvākiem, zivju asakām un tamlīdzīgi,” arheologs Mārcis Kalniņš rāda vietas, kur var  manīt, kas tad ir zem šī paugura.

Nezinātājam tā uzreiz atrast Riņņu kalnu būtu pat pagrūti, un arī nevarētu pateikt, ka priežu pudurs pie Salacas iztekas glabā savā ziņā unikālas vēstures liecības.

Šajā vietā pirms 5000 un vairāk gaduiem cilvēki ir dzīvojuši un tur izveidojies aptuveni metru augsts kalniņš no sadzīves atkritumiem, ko akmens laikmetā cilvēki metuši ārā, “ēduši gliemenes, zivis, un tad te ir izveidojies tāds kā virtuves miskastes slānis, mēs tā to varētu nosaukt”, stāsta vēstures zinātņu doktore, arheoloģe Ilga Zagorska.

Viņa daudz pētījusi mūsu senāko senču apmetnes un vērtē, ka Riņņu kalns ir unikāla vēstures liecība.

“Tos sauc par virtuves atkritumu uzkalniņiem, Rietumeiropā to ir daudz gar Atlantijas okeānu un Zviedrijā, bet Baltijā šis pagaidām ir vienīgais!” saka Zagorska.

Burtnieku ezera apkaimē jau ir viens unikāls vēstures liecinieks  - Zvejnieku kapu lauks. Abi šie arheoloģijas pieminekļi dod priekšstatu par to, kā Latvijas teritorijā ienāca mūsu attālākie senči, kāds bija viņu dzīves veids.

“Te vissenākās vietas un pirmās atklātās visā Latvijā. Sākumā viņi pa lielām upēm, pa Lielupi, Ventu, Daugavu ienāca no dienvidiem. Paši, paši pirmie ir Daugavas krastos. Un tad viņi izklīda gar ezeriem,” stāsta Zagorska.

Akmens laikmeta apmetni pie Burtnieku ezera atklāja vācbaltu vēstures pētnieks grāfs Zīverss, kurš pirmais jau 19.gadsimtā te veica izrakumus. Pēc tam te izpēti veikuši arī citi vācbaltu arheologi. Izrakumi notika arī vēl nesen, 2011.gadā. Toreiz uzdevums, kā stāsta izrakumu dalībnieks Latvijas Vēstures institūta pētnieks Valdis Bērziņš, vairāk bija pārliecināties, vai šeit pēc daudzajiem izrakumiem vēl ir kas palicis, kas varētu sniegt ziņas par to laiku.

“Izrādījās, ka ir sākotnējie slāņi vēl saglabājušies neizpostīti. Šis biezais slānis, tur, kur viņš nav agrākos izrakumos pārjaukts, tas faktiski sastāv no tādiem plāniem slānīšiem, kad ir slānītis ar gliemežvākiem un kauliņiem, tad virs tā ir slānītis ar degušiem kauliņiem un gliemežvākiem, un kā tādas tortes - tādi plāni slānīši. Un mums liekas, ka katrs šis slānītis varētu būt paliekas no viena gada cilvēka darbības  vai vienas sezonas laikā. Tas dod tādu skatu uz pagātni ar ļoti augstu izšķirtspēju, ko tie cilvēki darījuši vienu gadu, ko citā gadā. Tur vēl tā ir ļoti bagātīga informācija,” saka Bērziņš.

“Jau pagājušajā gadā mēs iedibinājām tādu tradīciju, ka mēs izvēlamies gada arheoloģijas pieminekli; pagājušajā gadā tas bija Veckuldīgas pilskalns, šajā gadā tas ir Riņņu kalns - tāpēc, ka tas ir pirmais arheoloģijas piemineklis, kas ir iekļauts Latvijas aizsargājamo pieminekļu sarakstā,” piebilst Bērziņš.

To, ko te vēl glabā zeme, arheologi cer izpētīt pēc dažiem gadiem, kad plānoti kopīgi arheoloģiskie darbi ar Vācijas pētniekiem. Un Latvijas Arheologu biedrības iecerēs ir arī pie Riņņu kalna izvietot informatīvu planšeti ar ziņām par šo vietu.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti