Konkrētajos apstākļos mītošie organismi ir unikāli, līdz pat diviem metriem gari tārpi, dažādas garneles bez acīm un citi, stāstīja Latvijas hidroekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadoša pētniece Solvita Strāķe.
Neparastas dzīvotnes, kas atrodas pāris kilometru dziļumā jūru un okeānu dzelmēs, ir hidrotermālās atveres.
Tās veidojas no karsta, minerālvielām bagāta jūras ūdens, kas izplūst no plaisām jūras dibenā, un šajā vidē, kur aukstais ūdens mijas ar karsto, mīt arī neparasti dzīvnieki: pāris metru gari cauruļveida tārpi, dzelkšņiem klāti gliemeži, garneles bez acīm.
Šo radījumu dzīvotnes var tikt apdraudētas, palielinoties rūpnieku interesei par derīgajiem izrakteņiem. Šobrīd ANO paspārnē esoša starptautiska iestāde, kas ir atbildīga par jūras gultnes izpēti, ir piešķīrusi jau vairāk nekā 30 izpētes atļaujas, lai pirms iespējamiem derīgo izrakteņu ieguves darbiem pārbaudītu jūru un okeānu gultnes, tā rakstīts starptautiskā analītiskās žurnālistikas interneta vietnē „The Conversation”.
Ir skaidrs ka sekas var negatīvi ietekmēt plašu līdz šim pārāk labi neizpētītu ekosistēmu, vērtēja Stinkulis. Viņš skaidroja, ka okeānos iegūstamos derīgos izrakteņus var iedalīt četros galvenajos veidos.
“Viens no šiem veidiem saistās ar karsto šķīdumu izplūdes vietām okeāna vidusgrēdās. Šīs karsto šķīdumu izplūdes vietas sauc par melnajiem vai baltajiem pīpētājiem, tie ir tādi zemūdens skursteņi, kur vulkānisma norises vietās izdalās sulfīdu, sulfātu un citu vielu šķīdumi, kas okeāna ūdenī ienes arī dažādus metālus,” stāstīja Stinkulis.
“Otrs izrakteņu veids ir dzelzs un mangāna konkrēcijas. Tās ir mazas lodītes, diski un lielāki veidojumi, izmēros no dažiem milimetriem līdz pat metram. Tajos koncentrējas dažādi metāli, bez dzelzs un mangāna tur ir kobalts, cinks, varš, platīns, arī zelts un sudrabs,” paskaidroja Stinkulis,
“Trešais veids ir cietās metālu garozas, kas izveidojas okeāna dibenā. Parasti tās izveidojas nelielos pacēlumos okeāna dibenā, un šīs garozas ir būtiskas, lai palielinātu kobalta daudzumu, lai gan to sastāvs ir tuvs dzels un mangāna konkrēcijām.”
Savukārt ceturtais veids ir tā sauktie kristāla hidrāti. “Ļoti specifiski veidojumi, kas pagaidām ir diezgan vāji pētīti. Tie ir gāzu ieslēgumi var teikt pusei ūdenī, pa pusei ledū, sasalušās ūdens molekulās,” norādīja profesors.
Viņš norādīja, ka, lai gan šie derīgie izrakteņi ir ļoti vērtīgi, to iegūšana būtiski ietekmēs vidi un apdraudēs tajā dzīvojošos organismus.
“It kā jau šķiet, kas tad tur tāds notiek, pagrābjot cietus bumbulīšus no okeāna dibena, aiztransportējot tos līdz kuģim, nu nekas jau īsti nav, bet, protams, šī vide okeāna dzīlēs ir ļoti trausla,”
skaidroja Stinkulis, “Protams, ka vide tiek traucēta un organismi iznīcināti.”
Strāķe uzsvēra, ka minētās zonas ir salīdzinoši nelielas, kā arī unikālas skarbo dzīvošanas apstākļu dēļ: “Šī zona ir ļoti maza, ir zināms, ka dažas no hidrotermālo atveru zonām ir tikai divu futbolu laukumu lielumā, līdz ar to šajā teritorijā dzīvo noteikts sugu kopums.”
“Šīs dziļās zonas ir īpatnējas ar ļoti mazu skābekļa daudzumu un skābu vidi. Organismi, kas tur dzīvo, ir īpaši pielāgojušies šādiem apstākļiem, šādā ļoti skarbā vidē,” viņa skaidroja.
Kā piemēru viņa minēja pāris milimetru lielu gliemezi, kas klāts adatiņām un atklāts tikai ap 2017. gadu. “Ir arī daudzi citi organismi, kas varētu būt līdz pat diviem metriem gari tārpi, dažādas garneles bez acīm, kas pielāgojušies šādai dzīves videi ļoti konkrētā, nelielā rajonā,” pētniece piebilda.
Strāķe vērtēja, ka viens no veidiem, kā šos maz izpētītos, unikālos organismus varētu pasargāt, ir iekļaujot šīs sugas aizsargājamo sugu sarkanajā sarakstā, kas apgrūtinātu izrakteņu ieguves procesus un pievērstu lielāku uzmanību to pētniecībai un drošībai.
