“Ikdienā lietojot navigācijas ierīces, mūsu telpiskā zināšanu detalizācija sarūk. Problēma ir tāda, ka 2021. gadā nevaram viennozīmīgi pateikt, tas ir labi vai slikti. Cilvēks ir adaptīvs organisms, evolūcijas gaitā mēs pielāgojamies, un nekad jau nav tā, ka vienas prasmes, kas piepeši kļūst vājāka, vietā nenāk nekas cits,” norādīja profesors.
Vienlaikus profesors uzsvēra, ka telpisko atmiņu ir iespējams trenēt, ikdienā pārvietojoties bez navigācijas ierīcēm, izvēloties jaunus maršrutus un variējot pārvietošanās veidus.
Telpas uztvere jeb tas, kā smadzenes apstrādā informāciju par vidi un telpu mums apkārt, ir primāra maņa, kas cilvēkiem attīstījusies gadu simtu, tūkstošu laikā, norādīja Šķilters. Tāpat tā attīstās arī katra individuālajā attīstības gaitā, uzkrājot pieredzi un mainoties vecumposmiem.
“Bez telpas uztveres un bez telpiskās atmiņas mēs nebūtu varējuši izdzīvot. Cilvēka filoģenēze būtu pilnīgi savādāka. Telpas uztverei savā ziņā ir matricas loma, kurā mēs lejam iekšā cita veida visas zināšanas. Bez telpiskās uztveres mums faktiski gandrīz nekas nedarbojas,” profesors skaidroja.
Pastāv zināmas līdzības tajā, kā jaunu telpu apgūst mazi bērni un pieaugušie. “Tas, protams, nav viens un tas pats, bet līdzības ir uzkrītošas,” norādīja Šķilters.
Nonākot jaunā vietā, vispirms cilvēks uztver būtiskus pieturas punktus. Pieaugušam cilvēkam jaunā pilsētā pirmie pieturas punkti būs, piemēram, lidosta, dzelzceļa stacija, viesnīca.
Arī mazi bērni jaunā istabā uztver pieturas punktus – gultu, Ziemassvētku eglīti vai ko citu.
Nākamais posms ir saprast, kā pārvietoties no viena punkta uz otru. “Kaut kādā brīdī, kad esam vairākkārtīgi pārvietojušies no viena pieturas punkta pie otra, mums izveidojas izpratne, ko tehniski sauc par kognitīvo karti, kā tā telpa ir salikta. Tāda putna lidojuma bilde, kā kopumā izskatās. Tā ir tāda līdzība savā ziņā, kā apgūstam telpiskās zināšanas agrā bērnībā, kā arī ikdienā, ja esam jaunā vietā,” skaidroja profesors.
“Būtiskākā atšķirība starp maziem bērniņiem un pieaugušajiem ir tāda, ka mēs telpu uztveram, daudz vairāk izmantojot attālumu uztveri. Mums ir diezgan laba izpratne, cik orientējoši tālu vai tuvu ir kaut kāda vieta telpā. Mazi bērni labāk uztver to, vai objekti telpā ir saistīti, vai tie pārklājas,” viņš piebilda.
