"Ja Latvijai būs sava polārā stacija, tad būtu iespēja veikt ilgtermiņa pētījumus, un tas atrisina daudzas loģistikas problēmas," pauda Lamsters.
"Šobrīd Latvijas zinātniekiem, lai dotos pētīt kādus ledājus, ir jāsazinās ar attiecīgo valsti, kurai ir sava stacija, jānokārto atļaujas, jādabū brīvs brīdis, kad konkrētā stacija var uzņemt Latvijas pētniekus,” ar kārtību iepazīstināja polārpētnieks.
Karušs atzīmēja, ka konkurences dēļ citu valstu zinātnieki ne vienmēr ir interesēti sadarboties: "Arī zinātnē valda konkurence par dažādiem projektiem. Visi jau ir orientēti uz sadarbību, bet, ja kādas citas valsts zinātnieki saskata, ka ar viņiem tiešā veidā konkurējam, mēģinām līdzīgus jautājumus risināt, protams, viņu ieinteresētība ar mums sadarboties kaut kādā brīdī noplok.”
Sava stacija ne tikai dotu iespēju darboties neatkarīgi – pastāvīgā klātbūtnē arī pavērtu iespējas aktīvāk iesaistīties ar Arktiku un Antarktīdu saistītu politisko jautājumu risināšanā, uzsvēra Karušs.
"Kamēr tikai dodamies pie kāda, mūsu viedoklis nav tik spēcīgs. Kad jau stabili tur veicam pētījumus, mums ir spēcīga balss vispār lemt, ko darīsim tālāk šajos reģionos," skaidroja Karušs.
Lielākie izdevumi būtu nepieciešami tieši stacijas uzbūvēšanai, uzturēšanai izmaksas neesot lielas, norādīja Lamsters. Karušs piebilda, ka polārajā stacijā nebūtu ik gadu jāiegulda miljoni vai simtiem tūkstoši.
Latvijas polārpētnieki nesen atgriezušies no otrās misijas Svalbārā*, kur atkārtoti veikuši ledāju mērījumus. Uz Svalbāru pētnieki otro reizi devās pēc divu gadu pārtraukuma.
* Pētījumi Svalbārā īstenoti LZP FLP projektā "Kafijoras reģiona (Ziemeļrietumu Svalbāra) ledāju termālā struktūra, noteces sistēmas uzbūve un virsmas izmaiņas", Nr. lzp-2020/2-0279.
