“Slepkava brīvsolī”, “Statistiskie tautieši”. Tie ir tikai daži projekti, kuros līdzdarbojās Justīne un kas ir pieejami arī podkāstā. Tomēr īpaši izceļams Justīnes “Tēta projekts”, kurā viņa dokumentēja sava tēta atgriešanos Latvijā pēc vairāk nekā 15 darba gadiem Īrijā. Skaudrs, emocionāls un patiess vienas ģimenes stāsts, kas savulaik guva lielu Latvijas Radio klausītāju atsaucību, un vēl joprojām to var noklausīties podkāstā.
Patiesi stāsti, kas izstāstīti godīgi, aizrauj klausītājus. Citreiz iedvesmo, citreiz ļauj nejusties vientuļiem vai atbalsta grūtībās.
“Vai tas ir normāli?” ir pēdējais podkāsts, kur Justīne līdzdarbojās. un raidierakstā “Raidnīca” viņa dalījās, kā tas tapa un ko tajā var klausīties.
Justīne: Podkāsts tapa ilgā pārdomu darbā. Latvijas Radio ir tāda cilvēku grupa, ko sauc inovāciju laboratorija. Tajā ir sapulcējušies forši Latvijas Radio cilvēki, kuriem ir daudz dažādu ideju; ar viņiem satikties ir iedvesmojoši. Pagājušajā gadā ilgi domājām par to, kā to ideju varētu realizēt. Un nonācām pie idejas, ka reāls cilvēks sarunājas ar terapeitu par īstu problēmu. Un šī saruna tiek ierakstīta un samontēta, lai klausītājiem būtu viegli uztverama.
Mums nešķita, ka tas ir iespējams. Mums likās, ka neviens speciālists tam nepiekritīs. Runājām ar profesionāļiem par mūsu ideju, bija vairākas versijas, kā to varēja darīt. Un izrādījās, ka tas nav nemaz nereāli. Kas gan ir taisnība, terapeitiem ir bail, viņus dara uzmanīgus šis formāts. Jo tā protams nav terapija, ārstniecība, un tur ir iespējamas arī kādas ētiskas problēmas. Tomēr, man šķiet jauki, ka tie cilvēki, kuri piedalās, un speciāliste ir līdzīgās pozīcijās. Uztraucas abi, vajag atklāties abiem.
Un es piedalījos pirmajā epizodē. Tā bija mūsu “demo” sērija, kur mēs izmēģinājām, kā tas varētu būt.
Būs vēl sērijas? Man liekas, ka šī sadaļa podkāstā ir visinteresantākā.
Jā, nosaukums ir tas pats, ir gan Latvijas Radio 1 ētera raidījums podkāsta formātā, gan speciāli raidierakstiem radītais. Bet vadītāja ir viena, temats ir radniecīgs, un tāpēc viss nosaukts vienā nosaukumā. Un cilvēki var paklausīties gan vienu, gan otru. Būs vēl, visu šo gadu.
Tu gatavo gan radio raidījumus, gan raidierakstus. Vai ir kāda atšķirība starp tiem?
Ir atšķirības, bet vairāk niansēs, stāstīšanas veidā. Radio ēterā vajag vienmēr būt kaut kam, kas ir aktuāls, svarīgs tieši tagad, lai var paskaidrot, kāpēc tieši tagad jāklausās. Savukārt podkāstā var izstāstīt jebkuru stāstu, galvenais, lai ir pats stāsts. Jo podkāstu cilvēks var klausīties jebkurā brīdī jebkurā stundā. Un labs podkāsts ir tāds, kas strādā arī gadu, divus gadus vēlāk – to ir tikpat interesanti klausīties, nav novecojis. Tāpat
nav laika ierobežojuma, vari izpausties, cik gribi.
Es gan nezinu, vai klausītos trīs stundu garu sēriju. Bet tu vari klausīties no jebkuras vietas, tā kā arī trīs stundu gara sērija nebūtu problēma. Un nav tik būtiski, kurā vietā skan audio – radio ēterā vai podkāstā. Galvenais ir mācēt izstāstīt to stāstu. Tā ir galvenā lieta.
Vai tev patīk klausīties arī brīvajā laikā?
Jā, es klausos, bet tas nebūs tā, ka es pie galda sēžu un klausos. Es klausos, ja eju, skrienu vai braucu mašīnā. Vai arī ja staigāju pa mežu ar suni pa tumsu un man ir bail, tad ieslēdzu podkāstu skaļi, lai mani dzird.
