Marta Herca ir podkāsta “Muša” līdzautore un darbojas aizkadrā. Viņa arī piedalās raidieraksta “Starp mums meitenēm runājot” veidošanā. Tajā norisinās sarunas par feminismu un to, ko šodien nozīmē būt sievietei. Podkāsts ar savu kopienu un atbalstītājiem. Abus podkāstus radošā komanda ieraksta ar publiku, līdz ar to radot arī neklātienes klausītājiem īpašu atmosfēru.
Marta Herca augstskolā studentiem pasniedz modernās komunikācijas tehnoloģijas. Un dara daudzas citas lietas. Ar Martu podkāstā “Raidnīca” runājām par stāstniecību un to, kā iegūt savu balsi, veidojot raidierakstus. Šeit fragments no mūsu sarunas.
Pastāsti tiem laimīgajiem, kuri vēl nav dzirdējuši “Muša” stāstus un kuriem jaunatklāšanas prieki vēl priekšā – kas tie ir par stāstiem.
Es, Džemma Sudraba un pārējie komandas biedri, mēs bijām ļoti lieli kāda cita podkāsta fani. Ir tāds podkāsts "Risk", tas ir ASV veidots podkāsts. Tajā cilvēki stāsta stāstus, kurus viņi nedomāja, ka uzdrošināsies izstāstīt. Tās ir neparastas pieredzes, neparasti notikumi viņu dzīvēs. Un tie notikumi ir ļoti, ļoti dažādi. Sākot no vēlmes izdarīt pašnāvību, beidzot ar to, kā aiziet no baznīcas vai pievienoties kādai draudzei. Viens no pēdējiem smieklīgākajiem bija par masāžas salonu, kurā sieviete piedzīvoja to, ka viņai nejauši salona masieris uzmācās un viņai šī pieredze šķita ļoti patīkama, tādēļ viņa to atkārtoja. Tā kā tie stāsti ir ļoti dažādi.
Mēs papētījām, kā šis podkāsts top. Pirms ieraksta notiek stāstu stāstīšanas treniņš: visi, kuri kāpj uz skatuves, šo stāstu jau ir uzrakstījuši, un podkāsta “Risk” veidotāji ir palīdzējuši to sakārtot un strukturēt. Tas ir tas, ko gribam izdarīt ar “Mušu”. Visi cilvēki, kuri ir runājuši “Mušā”, jau ir labi stāstnieki, kuriem nav vajadzīga mūsu palīdzība. Bet nākotnē, es domāju, ka cilvēkiem, kas nav publiski pazīstami, mums vajadzēs palīdzēt izveidot labu stāstu.
Mūsu podkāsts “Muša” ir ļoti līdzīgs “Risk”. Kad ierakstām stāstus, arī veidojam publisku pasākumu, kad tas bija iespējams. Cilvēki ir iepriekš sagatavojuši stāstus un tos izstāsta publikai, un tas padara stāstīšanu par vienreizīgu piedzīvojumu.
Mēs gribam attīstīt stāstniecību, jo man šķiet, ka Latvijā podkāsti ir diezgan vienādi, tie ir sarunas ar interesantiem cilvēkiem.
Tas ir lētāk un salīdzinoši vienkāršāk. To var izdarīt gandrīz jebkurš. To tagad arī var novērot – visi, kuri grib taisīt podkāstu, to arī tagad dara, jo arī ierakstīt ir kļuvis salīdzinoši vienkārši. Mēs jau arī taisām sarunu podkāstu “Starp mums, meitenēm, runājot”. Lielā mērā tas ir saistīts ar naudu.
Labākie podkāsti, kas tagad pasaulē top, ir saistīti ar kādu mediju, piemēram, ASV raidstacija "NPR". Šie podkāsti ir stāsti, ar atrastu tematu, rūpīgu izpēti, daudzām intervijām un vides skaņu ierakstīšanu. Klausoties šos stāstus ir sajūta, ka esi tiem klātesošs. Latvijā ir bijuši labi mēģinājumi to darīt, kā “Tēta projekts”. Un, to klausoties, jutos kā daļa no tās ģimenes. Arī man ir līdzīga pieredze, ka manos tīņa gados tētis kādu laiku ir dzīvojis un strādājis ārzemēs. Un tur bija daudz lietu ar kurām es varēju identificēties.
Cilvēki ir atsaucīgi atklāt savus stāstus “Mušai”?
Šobrīd nevaram sūdzēties. Cilvēki mums raksta, sūta savus stāstus. Tas nenotiek masveidā, bet pamazām notiek.
Cilvēkiem ir vajadzīga pārliecība, ka viņu stāsts ir svarīgs, un, man liekas, tā ir lielākā problēma.
Nevis tas, ka viņi kautrētos vai negrib stāstīt kādas intīmas detaļas, bet nepārliecinātība, ka tas, kas ar viņiem ir noticis, ir svarīgi. Tāpēc mūsu uzdevums ir iedot šo sajūtu, ka to var izdarīt un iedot rīkus, kā stāsts darbojas.
Stāstīšanas instinkts ir mums visiem. Mēs to darām katru dienu, kaut vai mājiniekiem izstāstot par dienas notikumiem. Cilvēkiem ir vajadzīga iedvesma un šie stāsti, kas jau ir izskanējuši var kalpot kā labi iedvesmas avoti.
Svarīgi jau arī stāstiem dot telpu, vietu, kur tiem tapt izstāstītiem.
Mana pieredze ar stāstiem ir tāda, ka bieži vien tie ir ļoti dziedinoši.
Tu izstāsti un kļūsti brīvs no tā, kas ir noticis.
Tāpēc mēs ejam pie psihoterapeitiem, lai varam izrunāt to, kas ar mums ir noticis un ko varam darīt, lai mūsu dzīves būtu labākas. Tāpēc domāju, ka “Muša” varētu pretendēt uz publisku psihoterapijas seansu.
Un šie stāsti patiešām tādi ir – tos klausoties es nonāku ciešā, es pat teiktu, tuvībā ar stāstnieku. Viņa piedzīvoto, pārdzīvoto. Iejūtos viņa ādā.
