Bērziņš pastāstīja, ka pasaulē pašlaik ir vairāk nekā 400 atomelektrostacijas, Japānai to ir 50, turklāt Japāna saražo 18% no kodolenerģijas. Pirms avārijas Fukušimā japāņi centās sasniegt 30%, lai varētu pārtraukt naftas importu valstī.
"Jau eksistē trešās paaudzes atomstacijas, ceturtās paaudzes stacijas būs vēl drošākas. Turklāt vienlaicīgi tajās paredzēta daļēja kodolatkritumu pārstrāde, bet tas būs, sākot ar 2025. gadu un vēlāk,” klāstīja fiziķis.
Viņš arī paskaidroja, ka atšķirība starp atomenerģijas spēku, kas tiek izmantots miera laikā un kara laikā, vērojama radīto postījumu apmērā. Atombumbas sprādzienā izveidojas aptuveni 90 metru dziļš krāteris, turklāt postījumi sniedzas vairāku kilometru attālumā, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Japānā aizgāja bojā 200000 cilvēku, neskaitot cietušos, kuri izjuta ilgtermiņa sekas, saslimstot ar dažādām radiācijas izraisītām slimībām.
Atomenerģijas sprādzienu rezultātā līdzās īstermiņa radiokatīvajām vielām veidojas arī ilgdzīvojošie radioaktīvie izotopi.
Pētnieks lēsa, ka pilnīga teritorijas atbrīvošanās no radiācijas ietekmes var prasīt līdz pat 300 gadiem, taču jāņem vērā, ka laika gaitā piesārņojums iesūcas dziļāk zemē un apdraudējuma apmēri samazinās.
Savukārt, atgriežoties pie kodolieroču izmantošanas nepieciešamības Otrā pasaules kara laikā, Austrumu cīņu speciālists Kaspars Timma stāstīja - lai izprastu to, kādēļ kodolieroči bija vienīgais līdzeklis, kas šī kara laikā lika padoties Japānai, un saprastu japāņu karavīru cīņas psiholoģiju kopumā, jāielūkojas 800 gadus vecos notikumos, kad veidojās elitāra japāņu karavīru vienība jeb samuraji.
Japāņi tolaik uztvēra budismu kā dzīves pamatnoteikumu kopumu, kurā teikts, ka dzīve ir tikai attēlojums – nereāla un neīsta esība, tādēļ tā jāuztver kā spēle, kā gatavošanos nāvei. Mūsdienās sabiedrībā neizpratni izraisa sepuku - plašāk zināms kā harakiri rituāls jeb pašnāvība - uzšķēržot vēderu ar nazi un pārgriežot zarnas. Taču samurajiem sepuku kalpoja kā īsākais ceļš, lai neveiksmīgas spēles gadījumā izkļūtu no tās ar uzvaru.
Eiropas humānisma idejas, kas līdz ar citu kultūru ietekmēm Japānā sāka ieplūst tikai pēc pilsoņu kara 19.gadsimta beigās, sākotnēji neguva atsaucību, tādēļ arī Otrā pasaules kara laikā japāņu cīnītājiem humānisms bija salīdzinoši svešs.
Turklāt būtiski saprast, ka karavīru pašaizliedzība bieži vien skaidrojama ar bailēm, nevis mīlestību pret tēvzemi vai valdnieku. Vēsturiski padošanās kaujas laikā japāņu karavīriem nozīmēja viņa paša un viņa ģimenes izstumšanu no sabiedrības, līdz ar to bojāeju.
Bet, runājot par japāņu kareivju nežēlīgumu pret ķīniešiem, jāņem vērā arī karavīru psiholoģiskais portrets - ne visi, kas devās pāri jūrai, bija samuraji, kas sekoja goda kodeksam. Liela daļa bija zemākā slāņa karavīri, kas bija izjutuši skarbu attieksmi paši pret sevi.
"Nākamo karu rīkotājiem jāņem vērā, ka agresīvākas civilizācijas gūst pārsvaru par humānākām,” piebilda Timma.
