Pētnieki no Lietuvas un Igaunijas
Pauļus Tomašūns ir lietuvietis. Savukārt Kaia Kukka ir igauniete. Tomēr abi zinātnieki strādā nevis savās dzimtajās zemēs, bet gan tieši Latvijā – Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Viņi pēta, kā ēdienu krāsot dabīgi un efektīvi.
“Es piedzimu pierobežā, un man vajadzētu nedaudz zināt latviešu valodu. Tomēr es nevaru teikt, ka spēju sarunāties latviešu valodā. Pagaidām es šeit esmu tikai vienu gadu. Divu gadu laikā es domāju, ka jau varēšu sarunāties arī latviski,” saka pēcdoktorantūras programmas pētnieks Pauļus Tamošūns.
“Ir daži vārdi, kas mūsu valodās ir visai līdzīgi. Māja un maja. Jums ir bikses un mums ir biksis. Ir daudz tādu vārdu,” stāsta pēcdoktorantūras programmas pētniece Kaia Kukka.
Ikdienā savā starpā abi pēcdoktorantūras programmas pētnieki sazinās angļu valodā. Aptuveni pirms gada Pauļus un Kaia saņēma Biomedicīnas pētījumu un studiju centra ielūgumu Latvijā realizēt kādu īpašu pētījumu.
“Piedāvājums šķita visai interesants. Man bija daudz vienkāršāk doties strādāt uz Latviju, jo tas ir ļoti tuvu Igaunijai. Daudzi pēcdoktorantūras programmas pētnieki dodas strādāt tālu prom no savām mājām. Tas ir visai liels izaicinājums. Bet es esmu tikai četru ar pusi stundu attālumā no mājām,” stāsta Kaia Kukka.
Krāsvielas pārtikas industrijā
Pārtikas ražošanas industriju mūsdienās ir visai grūti iedomāties bez pārtikas krāsvielām. Iemesls ir pavisam vienkāršs. Atsevišķi ēdieni bez krāsvielu pievienošanas izskatās tik neglīti, ka veikalos neviens tos nemaz negribētu iegādāties.
Tieši pārtikas krāsvielas ir Pauļa un un Kaias pētāmais objekts, cenšoties radīt kaut ko jaunu, pārtikas industrijā līdz šim nebijušu un vienlaikus arī veselīgu.
“Zilā krāsa ir ļoti pievilcīga. Ir pētījumi, kas parāda – tā ļoti patīk tieši bērniem. Ir ļoti interesanti apēst kaut ko, kas ir zils. Ja bērniem pajautā, kādā krāsā viņi vēlas saldējumi, daudzi no viņiem atbildētu – zilu,” stāsta Pauļus Tamošūns.
Neskatoties uz modernām tehnoloģijām un daudziem jo daudziem zinātniekiem visā pasaulē,
tas joprojām ir milzīgs izaicinājums iegūt dabīgu, ideāli zilu – ne pārāk tumšu un ne pārāk gaišu, ne zaļganīgu, ne lillīgu – krāsvielas toni.
“Dabā ir tik daudz zilās krāsas mums visapkārt, piemēram, puķēs. Daba mūs apgādā ar zilo pigmentu. Problēma ir to ekstraktēt un droši ievietot pārtikā,” stāsta pētnieks.
Rezultātā pārtikas industrija zilo krāsu iegūst ķīmiskās sintēzēs ceļā, kam var būt nevēlami blakusefekti, piemēram, bērnu hiperaktivitāte. Tajā pašā laikā daudzi augi un augļi satur antociānus. Tās ir molekulas, kuras galvenokārt atrodamas zilās, violetās vai sarkanīgās augu daļās. Antociāni un tiem līdzīgās izcelsmes molekulas ir dabiska un droša alternatīva pašreiz izmantotajām ķīmiski sintezētajām krāsvielām. Jāpiemin, ka daži antociāni ir tādās zilās krāsas nokrāsās, kurām pārtikas industrijā pašreiz nav analogu, tāpēc nākotnē tās varētu būtu ļoti pieprasītas.
“Mēs vēlamies atrast jaunus gēnus, paņemt tos no dabas un tad ievietot tādos mikroorganismos kā raugs, baktērijas vai sēnītes. Un likt šiem mikroorganismiem ražot zilo pigmentu, ko viegli var ekstraktēt,” skaidro pētnieks.
Daudzie eksperimenti un izaicinājums
Pauļus un Kaia cenšas izdalīt antociānus no mellenēm, zemenēm, ķiršiem, ērkšķogām, tabakas un citiem augiem. Tie ir eksperimenti, eksperimenti un eksperimenti.
“Sākumā ir nepieciešams ogas sasmalcināt. Šim nolūkam es pievienoju slāpekli, lai tās saglabātos ļoti vēsas. Pēc tam es tās vienkārši sasmalcinu,” stāsta pētniece.
Tas ir tikai procesa sākums. Sasmalcinātās ogas ievieto stobriņos, tiek pievienotas klāt citas sastāvdaļas, tās tiek maisītas, sildītas, atkal maisītas. Turpat laboratorijā tiek audzēts raugs. Līdzīgs tam, no kā cep maizi un bulciņas vai tiek brūvēts alus.
“Patiesībā tas ir milzīgs izaicinājums. Nav tā, ka mēs paņemam vienu gēnu un to ievietojam raugā. Ir vairāk nekā deviņi gēni. Kad tu ievieto tik daudz lietu šūnā, tai tas nepatīk,” norāda Pauļus Tamošūns.
Mērķis ir radīt tādu rauga celmu, kas ražotu vajadzīgos zilas krāsas pigmentus.
Šim paņēmienam jābūt lētam un vienkāršam, lai nākotnē to varētu izmantot pārtikas industrija.
“Šos antociānus ar īpašu modifikāciju var ļoti labi izmantot arī saules paneļos. Tā ir jauna tehnoloģija. Daži pētījumi rāda, ka tos varētu pat izmantot vēža ārstēšanā. Kas zina, varbūt antociāni būs nākotnes ēdiens,” saka pētnieks.
Abi zinātnieki pašlaik ir tikai pētījumu sākumposmā, bet pirmie rezultāti ir ļoti daudzsološi. Iespējams, pēc vairākiem gadiem zils piens vai zils saldējums, kas iegūts, pateicoties dabīgai zilai krāsvielai, kas citstarp vienlaikus ir arī veselīga, būs kaut kas mums pavisam ikdienišķs.
