No 2017. līdz 2021. gadam vairākās Baltijas jūras valstīs 15 dažādu institūciju zinātnieki veica pētījumu, lai varētu identificēt, kuras no farmaceitiski aktīvajām vielām un to metabolītiem visbūtiskāk piesārņo Baltijas jūras reģiona ekosistēmu.
Analizējot farmakoloģisko vielu piesārņojumu Latvijas ūdeņos, secināts, ka lielākoties tajos atrodamas kardiovaskulāro slimību medikamentu, kā arī pretsāpju un psihofarmaceitisko līdzekļu atliekvielas.
Zāles nebūtu vērts lietot, ja tajās nebūtu vielas, kas iedarbojas uz dzīvām šūnām. Tieši pateicoties tam, medikamenti ir efektīvi. Diemžēl spēju iedarboties uz dzīvajām šūnām zāles saglabā arī tad, kad nonāk apkārtējā vidē, – tās sāk iedarboties uz organismiem, kam šī iedarbība nepavisam nav vajadzīga. Ietekmējot vienu sugu, vienmēr tiek ietekmēta visa ekosistēma. Visbīstamākais ir tas, ka šī ietekme un tās izraisītās sekas nav prognozējamas.
Saruna ar Ievu Putnu-Nīmani
Sanita Rībena: Kad es uzrakstīju [raidījuma] anotāciju un nopublicēju “Facebook”, uzreiz kāda no lasītājām jautāja: “Ā, vai tas ir tas projekts, kurā tika pētīti notekūdeņi?” No kurienes tika ņemti paraugi?
Ieva Putna-Nīmane: Paraugi tika ņemti upēs, ezeros, no nogulumiem un augsnes; tika analizēta arī putnu, cūku un zivju fermu ietekme, kas nozīmē to, ka ūdens paraugi tika ņemti tuvu no šīm fermām. Un, protams, paraugi tika ņemti arī no attīrītiem un neattīrītiem notekūdeņiem.
Projekta ietvaros mēs analizējām arī cilvēku patēriņu, precīzāk – cik daudz zāļu tiek pārdots. Tālāk gan mēs pazaudējam pavedienu, jo nezinām, cik daudz no iegādātā cilvēki izlieto, vai viņi lieto medikamentus pareizi un vai tad, kad tiem ir beidzies derīguma termiņš, cilvēki iegādātos medikamentus pareizi utilizē.
Kā es saprotu, dažādās valstīs situācija ir atšķirīga.
Jā, protams, katrā valstī atšķiras gan pārdoto zāļu apjoms, gan tās vielas, kas tika konstatētas vidē. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, tai skaitā arī no tā, kādi medikamenti konkrētajā valstī vispār ir pieejami.
Pētījuma laikā mēs analizējām nevis konkrētus medikamentus, bet gan tieši farmaceitiski aktīvās vielas, kas tajos ir.
Ko jūs meklējāt, un ko jūs atradāt? Es lasīju, ka meklējāt apmēram 70 farmaceitiski aktīvās vielas. Vai tās visas arī atradāt?
Tas atkarīgs no vides, kurā paraugs tika ņemts. Piemēram, virszemes ūdeņos mēs atradām 55 farmaceitiski aktīvās vielas, notekūdeņos 80. Nebija tā, ka visas farmaceitiski aktīvās vielas tika atrastas visur. Bija arī tādas vielas, kuras nekur neatrada. Taču atšķirības bija diezgan krasas – dažādās vidēs mēs atradām dažādas vielas un dažādās valstīs mēs atradām dažādas vielas. Atskaite, ko sagatavojām, ir apmēram 400 lapaspušu gara, tas rada priekšstatu par pētījuma apjomu.
Ja runājam par Latviju, mums raksturīgas ir trīs grupas, kas tika konstatētas augstākās koncentrācijās: pretsāpju, kardiovaskulārie un psihofarmaceitiskie medikamenti.
Kad gatavoju raidījumu, vairāki cilvēki man teica: “Ā, droši vien vidē nonāk tie medikamenti, kas ir domāti onkoloģijai!” Ieva, vai tā ir taisnība?
Tā nav taisnība, jo šie medikamenti ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, viņi tiek savākti un pareizi utilizēti. Slimnīcās onkoloģijas pacientiem ir atsevišķas labierīcības.
Varbūt tie medikamenti, kuru aktīvās vielas jūs atklājāt vidē, arī ir jādefinē kā bīstamie atkritumi?
Tas jālemj attiecīgajām instancēm. Es varu tikai rekomendēt.
Es gribu uzsvērt, ka zāles ir lielisks atklājums – pateicoties tām, mēs varam ārstēt daudzas slimības, cilvēku dzīves kvalitāte ir uzlabojusies.
Taču vajadzētu padomāt, vai vienmēr mēs medikamentus lietojam atbildīgi un pareizi. Ja, piemēram, sāp zobs, varbūt labāk vajadzētu aiziet pie zobārsta.
Kad medikamentiem beidzas derīguma termiņš, tie ir jānes atpakaļ uz aptiekām. Liela daļa no aptiekām ir sociāli atbildīgas un brīvprātīgi pieņem neizlietotos medikamentus, pēc tam nogādājot tos atkritumu apsaimniekotājiem.
Kāpēc notekūdeņos bija tik augsts farmaceitiski aktīvo vielu skaits?
Cilvēki mēdz neizlietotos medikamentus noskalot tualetes podā. Vēl ir tā, ka, lietojot zāles, daļu no aktīvajām vielām mēs nemetabolizējam, un tāpēc tās tiešā veidā nonāk notekūdeņos.
Latvijā esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nav būvētas tā, lai attīrītu ūdeņos no farmaceitiskajām vielām. Nav arī normatīvo aktu, kas to noteiktu.
Es saprotu, ka ir vairākas Eiropas valstis, kur pie tā tiek strādāts un samērā veiksmīgi?
Jā, kā jau minēju, Latvijā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas tā nav projektētas. Bet, piemēram, Šveicē mērķtiecīgi strādā tieši pie zāļu koncentrācijas samazināšanas notekūdeņos. Viņiem lielākā daļa, precīzāk – gandrīz visas – izmanto ozonēšanas metodi, lai atbrīvotos no farmaceitisko vielu klātbūtnes. Neesmu speciāliste šajā jomā, taču saprotu, ka ne visām valstīm šī metode ir derīga, tas atkarīgs no tā, kādas farmaceitiski aktīvās vielas ir notekūdeņos. Ir farmaceitiski aktīvās vielas, kuru koncentrācija pēc ozonēšanas pieaug. Tad ir nepieciešamas vēl citas papildu metodes, lai samazinātu šo vielu daudzumu.
Ozonēšana ir finansiāli ļoti dārgs process. Pētījuma ietvaros mēs analizējām arī to, kā citās valstīs tiek izglītota sabiedrība. Salīdzinot ar ozonēšanu, tas ir lētāks, taču efektīvs veids, kā samazināt farmaceitiski aktīvo vielu nonākšanu vidē. Ja sabiedrība zinātu, cik tas ir kaitīgi, tā pareizi utilizētu neizlietotos medikamentus.
