Lepse ir dzimusi un augusi Rīgā, tomēr, izvēloties savu nākotnes profesiju, viņa, acis nepamirkšķinot, devās uz Bulduru dārzkopības tehnikumu un pēc tam uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
“Mani vairāk šarmēja lauku vide. Rīga īsti tā… Domāju, ka tajā vecumā tas bija neapzināts lēmums. Bet es vienmēr ļoti labi jutos laukos. Kad aizbraucu pie radiem uz laukiem, man tas vienmēr ļoti patika,” atzina Lepse.
Tagad viņa ir Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja. Pētnieciskajā darbā viņa pievērsusies dārzeņiem, pētot, kā labāk izaudzēt – sākot ar kāpostiem un burkāniem un beidzot ar rabarberiem.
“Mūsu, pētnieku, uzdevums ir mēģināt saprast zelta vidusceļu, kā saimniekot videi draudzīgi, tajā pašā laikā intensīvi, saražojot augstas kvalitātes produkciju cilvēkam, un videi saudzīgi,” skaidroja Lepse.
Kopā ar kolēģi viņai izdevies Latvijā ieviest jauna kultūrauga audzēšanu.
Edamame ir dārzeņu soja, ko bieži vien izmanto restorāni, lai bagātinātu uz šķīvja pasniegtos produktus:
“Sojai ir arī dārzeņu sojas šķirņu grupa, kas ir ēdama tad, kad tā nav īsti nobriedusi, līdzīgi kā zaļie zirnīši vai cūku pupas vasarā.”
Kolēģi Lepsi raksturo kā sirsnīgu cilvēku ar plašu skatījumu uz visdažādākajām lietām.
“Es varu apbrīnot viņas enerģiju. Kā viņa spēj tik daudz ko izdarīt, gan savu tiešo darbu, gan paspēj pēc darba laika iesaistīties biedrībās un paspēj arī nodarboties ar vingrošanu, dziedāt korī un izaudzināt divus bērnus,” sacīja Dārzkopības institūta vadošā pētniece Valda Laugale.
Dārzkopības institūta direktorei Inesei Ebelei Lepse asociējas ar vārdu “vieglums”: “Ar viņu ir ļoti viegli komunicēt, ar Līgu ir viegli risināt jebkuru jautājumu. Varētu šķist, ka tas ir kā ar jebkuru cilvēku, bet tad ir pārsteigums, ka Līga rok dziļumā. Viņa strādā ļoti nopietnos starptautiskos zinātnes projektos. Viņa ir kompetenta, sabiedriski aktīva, ar lieliskām vadītājas prasmēm.”
Lai gan Lepsei nereti lielākā dienas daļa paiet nevis dārzā, bet gan pie datora, viņa mīl savu darbu un tā daudzveidību: “Ir tādas nedēļas, kad es vispār netieku pie reāliem augiem. Nepieskaros, nesanāk pat uzmest acis. Visa nedēļa paiet datorā, telefonā, sapulcēs. Brīdī, kad es beidzot tieku pie augiem, tad ir tik laba sajūta. Tad es jūtu, ka tas ir tas, kādēļ es mācījos un ko es gribu darīt.”
Pat sēžot pie datora un analizējot datus, savelkot kopā visus ciparus, rodas maģisks brīdis, kurā saproti, ka ir izdevies pierādīt savas hipotēzes.
