“Pirmais, kas jāsaprot, kad skatāmies uz mūsu organismu – mūsu šūnas nav atstatus, tās nav vienpatņi. Ja mūsu šūnas būtu vienpatņi, mēs nevarētu eksistēt. Lai mūsu organisms varētu eksistēt, mūsu šūnām ir jābūt kā sabiedrībai, visu laiku jākomunicē, visu laiku jāsaņem signāli, jāatbild uz signāliem,” uzsvēra Čakstiņa-Dzērve.
Turklāt, par šūnu sarunām iespējams runāt vairākos līmeņos.
“Viens līmenis ir šūnu savstarpējās sarunas, un otrs līmenis ir tas, kas šūnā iekšā notiek, tās sarunas. Tāpat, kā mums, cilvēkiem, ir mūsu iekšējie dialogi un komunikācija ar apkārtējo vidi, tieši tāpat ir šūnās. Mūsu šūnām ir savi iekšējie dialogi un arī komunikācija ārpus,” skaidroja bioloģijas doktore.
Arī Riekstiņa uzsvēra, ka mēs, cilvēki, esam daudzšūnu organismi – mēs varam pastāvēt tikai tādēļ, ka šūnas spēj koordinēti rīkoties.
“Šūnu komunikācija palīdz koordinēt šo rīcību, kas mums ir būtiska. Piemēram, nodot signālus, lai mēs varam elpot, pārstrādāt enerģiju, kustēties, vairoties, izgaršot kaut ko. Tas viss ir šūnu komunikācijas rezultāts,” viņa skaidroja.
Arī tik vienkārša kustība kā rokas pacelšana ir tiešs šūnu komunikācijas rezultāts, jo cilvēka smadzenes nodeva signālu rokas muskulim pacelt roku.
“Piemēram, ja mēs paskatāmies uz sirdi, mūsu sirdī ir daudz dažāda tipa šūnas, bet, lai tā sirds mums varētu pukstēt, tām visām jāstrādā koordinēti. Ja šūnas nestrādās koordinēti, piemēram, viena tipa šūnas izdomās sarauties tagad, bet otra tipa šūnas izdomās sarauties vēlāk, mēs nonāksim pie tā saucamās aritmijas,” vēl citu piemēru minēja Čakstiņa-Dzērve.
Turklāt katrai šūnai ir sava konkrēta specializācija, piebilda Riekstiņa.
“Izveidojoties embrijam, un embrijā tālāk veidojoties orgānu sistēmām, katrai šūnai jau ir ielikta programma, ko šī šūna darīs ļoti specializēti. Varētu teikt, ka šūnas sadalās pēc profesijām, un katra rīkojas atbilstoši tai savai specializācijai,” viņa skaidroja.
Tāpat kā cilvēki komunicējot izmanto valodu, arī šūnām ir savi saziņas veidi.
“Šūnu valoda lielākoties sastāv no ķīmiskajiem elementiem, gan neorganiskiem, gan organiskiem, tātad joniem vai proteīniem jeb olbaltumvielām. Tā ir šūnu valoda – šūna uztver ķīmisko signālu, vai tas būs jons, kas mēģina nākt iekšā caur membrānu, vai proteīns, kas saistās pie šūnas,” skaidroja Čakstiņa-Dzērve.
Tāpat šūnas viena otrai signālus var nodot, reaģējot uz temperatūru vai fizisku ietekmi vai viena ar otru saskaroties. Tāpat nodotie signāli var būt arī elektriski, kā nervu impulsi.
“Savukārt šūnu domāšanas ilgums ir atkarīgs no šūnu tipa. Ir tās, kas atbild ļoti strauji, piemēram, uz nervu impulsiem elektriskais impulss aiziet ļoti ātri un muskulis kontrahējas, bet ir šūnas, kas domā un atbild lēnāk,” skaidroja Riekstiņa.
Šūnu savstarpējā komunikācija ir ārkārtīgi svarīga, jo problēmas mikroskopiskā līmenī nozīmē redzamas un jūtamas problēmas cilvēka veselībā.
“Komunikācijas problēma šūnu līmenī nozīmē, ka tas varētu būt audzējs, kas neklausa nekādam signālam vai kāda šūna, kas neietveras kopsolī ar citām, kā jau pieminētajā aritmijas gadījumā. Tad sākas veselības problēmas, ko izjūt orgānu līmenī un pēc tam jau organisma līmenī,” norādīja Riekstiņa.
“Piemērs, kur šūnu komunikācijas traucējumi tiešām ir redzami, ir multiplā skleroze, kad šūnas nespēj komunicēt, tāpēc cilvēkam ir klīniskie multiplās sklerozes simptomi – daļēja paralīze vai nekontrolētas kustības sākumā, kas beigās noved pie pilnīgas paralīzes. Tas ir smags gadījums, kurā redzam, ka, ja šūnas nekomunicē tā, kā tām jākomunicē, pie kā tas viss var novest,” skaidroja Čakstiņa-Dzērve.
