Līksnas meteorīts tagadējā Vārkavas novada teritorijā nokrita 1820. gada 12. jūlijā vai 30. jūnijā pēc vecā stila ap plkst. 17–18. Vairāki liecinieki redzēja, kā lidojusi kvēlojoša un rēcoša bumba, un, kad tā pazuda skatienam, atskanējuši lielgabala šāvieniem līdzīgi dārdi. Virs Kalupes tas sasprādzis vismaz trīs daļās. Viens debesu akmens fragments nokritis 50 metru attālumā no diviem zemniekiem, kuri strādājuši tīrumā netālu no Lazdānu sādžas.
Meteorītu savāc vietējais grāfs
"Vecajā kartē nav redzams, ka tas ir lauks. Bet to mēs zinām no literatūras aprakstiem. Tur rakstīts, ka nokrita laukā, mālā, un bija divi zemnieki 50 metru attālumā. Pavisam tuvu atradās divi cilvēki, kas to redzēja," stāstīja Meteorītu muzeja vadītājs, astrofiziķis Kārlis Bērziņš. "Ir zināms, ka viņi no šiem pērkonam līdzīgiem dārdiem, it kā lielgabalu dārdiem, bija sabijušies. Bet vienlaicīgi ir zināms, ka viņi nekavējoties devušies skatīties, kas tad tur ir nokritis un nedaudz apdedzinājušies. Proti, meteorīts, nokrītot un nedaudz ieurbjoties zemē, apmēram vienu pēdu vai apmēram tādā dziļumā, izveidojis nelielu bedrīti. Bet tas nav krāteris. Nokritis lauka vidū, un bija vēl pavisam karsts."
Zemnieki atradumu aiznesuši uz tuvējo krogu, kur sašķēluši sīkākos gabalos.
Tolaik šī teritorija bija grāfa Mihaila Plātera Zīberga īpašums. Viņa muiža atradās Līksnā, tāpēc meteorītu nosauca par Līksnu. Zinātne tobrīd jau bija gana attīstīta un bija zināms, ka akmeņi tiešām var krist no debesīm. Plāters saprata – kosmiskas izcelsmes objekts ir interesants zinātnei. Viņam bija zināšanas ģeometrijā, kartogrāfijā, topogrāfijā. Grāfs iztaujāja aculieciniekus un savāca sadauzītā meteorīta fragmentus. Veica aprēķinus un sastādīja karti ar koordinātēm, kur Līksnas meteorīts nokritis. Vēlāk meteorītu nosūtīja izpētīt uz Viļņas universitāti.
"Grāfs tolaik brauca garām krogam, kur zemnieki bija.
Viņi bija atraduši, un kā tādu Dieva dāvanu nu nes uz krogu, lai varētu nodzert.
Ja tas tā būtu noticis, varbūt mēs to meteorītu arī nebūtu atraduši, ja garām krogam nebūtu braucis Mihails Plāters," klāstīja novadpētnieks Romualds Gadzāns, kurš kopā ar astrofiziķi Bērziņu un vēsturnieku Henrihu Somu atbraukuši uz vietu, kur pirms 200 gadiem nokrita meteorīts.
Divi fragmenti iekrituši ūdenī
Katalogos minēts, ka Līksnas meteorīts bijis piecus kilogramus smags. Citi avoti raksta par 16 kilogramiem. Nav skaidrs, vai runa ir par vienu fragmentu, vai visiem trim.
Viens debesu akmens fragments iekritis laukā, otrs meteorīta gabals iekritis Kalupes ezerā, bet trešais Līksnas meteorīta fragments nokritis pāris kilometru tālāk – Dubnas upē. Tos divus fragmentus, kas iekrita ūdenī, tā arī neatrada.
Pētnieki pārliecinājās, ka par Lazdānu vecajām mājām šodien liecina vien drupas, arī Kalupes ezers vairs nav tāds, kāds tas bija pirms 200 gadiem.
"Tajā laikā ezers izskatījās savādāks, jo 50. gados padomju vara ezeru nosusināja (..)," klāstīja novadpētnieks Gadzāns. Astrofiziķis Bērziņš atzina, ka mainījusies arī ezera ziemeļu daļa, taču viņam izdodas noteikt aptuveno vietu, kur "ieplunkšķēja lielais plunkšķis, ezerā saceļot bangas".
Liecinieki stāstījuši, ka, iespējams, dzirdējuši arī, kā Dubnas upē iekritis trešais meteorīta fragments. "Redzējuši pilnīgi noteikti bija, redzēja, kā visa upe bija saduļķota. Tas nozīmē, ka neviens pilnīgi precīzi to vietu nezināja.
Lai gan arī bija mēģinājumi meklēt. Par to liecina atkal tādi teksti, ka gabali netika atrasti," klāstīja Bērziņš.
Meteorīta fragmenti dažādos muzejos pasaulē
Līksnas meteorīts iezīmēja Latviju pasaules astronomijas vēsturē. Tie bija meteorītikas zinātnes pirmsākumi. 1794. gadā publicēta pirmā zinātniskā grāmata, kur aprakstīts, ka meteorīti krīt no debesīm. Turklāt grāmata publicēta Rīgā. "Lūk, tā Latvijas meteorītika, visa vēsture aizsākās tieši ar Rīgas vārdu," stāstīja astrofiziķis.
"Tā ir vēsture aizvēsturē. Tāds skaists vēsturisks brīdis! Reta ir tā vieta pasaulē, kur var gan identificēt kādu vietu ar meteorītu," piebilda vēsturnieks Soms.
Laikmetu gaitā Līksnas meteorīta fragmenti un šķembas izklīda pa pasauli. Latvijā nepalika neviens atšķēlums.
"Apmēram divi kilogrami atrodas Ukrainā. Nākamais lielākais fragments ir Maskavā. Pārējais viss ir aizgājis dažādos ceļos. Līksnas meteorīts ir atrodams daudzos lielajos pasaules muzejos. Mēs runājam par maziem fragmentiņiem," sacīja astrofiziķis Bērziņš.
Latvijas teritorijā ir nokrituši kopumā četri meteorīti. Visi 19. gadsimtā – Līksnas, Biržu, Neretas un Baldones meteorīts. Pēdējais bija Baldones meteorīts 1890. gadā. Visiem četriem bija aculiecinieki.
Pirms pieciem gadiem Meteorītu muzejam Rīgā izdevās nopirkt mazu atšķēlumu no Līksnas gabaliņa, kas glabājās kolekcijā Jaunanglijā, ASV.
Muzejā aplūkojami visi četri Latvijā nokritušie meteorīti. "Pats galvenais mums ir Līksnas meteorīts, šis nelielais fragmentiņš, 0,64 gramu izmēros. Un te jau nedaudz vizuāli lielāks mikroskopa plānslīpējums," piebilda Bērziņš.
19. gadsimtā šādi meteorīti bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tāpēc ikviens šāds debesu objekts pasaules zinātnei ir ļoti vērtīgs.
