Biogāzes stacija cūku fermā
Ulbrokā cūku ferma darbojas jau vairākas desmitgades. Savulaik tur gan regulāri bija jūtama smaka, bet tagad no tās ne vēsts. Tas tāpēc, ka kūtsmēslus tur vairs no fermām neizved uz lauka. Tos vispirms savāc, pārstrādā, un tikai tad tas kā mēslojums nokļūst citur. Vieta, kur tie pārvēršas līdz nepazīšanai, ir biogāzes stacija.
SIA “Ulbroka” valdes priekšsēdētājs Aivars Kokts rāda, kur notiek šie procesi: “Būtībā šī daļa ir gāzes ražošanas rūpnīca, un šeit mēs iegūstam siltumenerģiju un elektrību. Izejmateriāls ir iegūts no dažādām kūtīm. Glicerīnu pievieno, lai rastos enerģija.”
Glicerīns vajadzīgs tāpēc, ka cūku mēslos 97% ir ūdens un ar to nepietiek gāzes iegūšanai. Biogāze rodas tad, kad mikroorganismi bezskābekļa vidē patērē tur esošās organiskās vielas.
2013. gadā šajā fermā radās ideja pārstrādāt mēslus par kaut ko vērtīgu. Nu no tās ir vairāki ieguvumi – vispirms pašu iegūta elektrība un siltums.
“Ziemas laikā siltums tiek izmantots procesa uzturēšanai, jo mēsli jāsilda 40 grādu temperatūrā. Pārējā laikā mēs izmantojam siltumenerģiju sivēniem, apkurinot siltās grīdas. 30 grādi tajās ir pat vasarā. Siltums no ražošanas tiek lietderīgi izmantots,” stāsta Kokts.
17 tūkstoš dzīvnieku uzturēšana siltumā nav joka lieta. Turklāt ar tur saražoto pietiek, lai dalītos arī ar kaimiņiem. Taču ir vēl kāds ieguvums – kūtsmēslus pārvēršot biogāzē, pēc gāzes savākšanas pāri palikušais digestāts vairs ne tikai neož kā mēsli, bet kļuvis daudz vērtīgāks. Digestāta kā augsnes mēslojuma izmantošana dod par 30% labāku ražu.
“Digestāts ir 30 dienas apstrādāts. Temperatūra, kurai tas pakļauts – 30-37 grādi. Tad tas ir pa pusei sadalījies, kas ir svarīgi augsnes mēslošanai. Augsnei ir labāk, ja digestāts ir pa pusei sadalījies, jo tad augu saknes to viegli uzsūc,” skaidro SIA “Ulbroka” vides speciālists Raimonds Veinbergs.
Gadā fermā uzkrājas 24 000 kubikmetru digestāta, kas tālāk nonāk lielu saimniecību laukos un mazdārziņos. Šai cūku fermai biogāzes stacija izrādījusies atslēga veidam, kā mazināt tās radīto slodzi uz vidi.
Un šis nav vienīgais gadījums.
Dārzeņu atkritumi kļūst par izejvielu
“Mēs arī saražojam siltumu dārzeņu ražošanai. Izmantojam arī dārzeņus, kas nenonāk pārtikā. Tādu dārzeņu ir 10 tonnas; ja nebūtu biogāzes stacijas, tas viss kļūtu par pārtikas atkritumiem, tagad tā ir vērtīga izejviela,” stāsta “Baltijas dārzeņu” Biogāzes ražotnes vadītājs Raivis Krustiņš.
Tikai ar dārzeņiem biogāzei nepietiek, tāpēc tiem pievieno nedaudz kukurūzas. Tiesa gan, no tās cenšas atteikties, to aizstājot ar citu pārtikas produktu atkritumiem, piemēram, kartupeļu čipsiem, maizes un konditorejas izstrādājumiem.
Pašā biogāzes ražošanas tvertnē neviens ielūkoties nevar, tā ir tumša bezskābekļa vide, kurā saimnieko baktērijas. Cilvēkam tikai atliekt to visu uzmanīt pie datora ekrāniem.
“Svarīga ir maisīšana, iebarošana, temperatūra, PH līmenis, tam visam ir nozīme. Kā es saku, tā ir liela govs, jo biogāzes ražošana ir kā dzīvs organisms. Ja kaut kas nebūs, kā vajag, tad gāze neražosies,” piebilst Krustiņš.
Lai gāzi saražotu, jānotiek ļoti dažādiem procesiem – 40 grādu temperatūrā, skābā vidē baktērijas biomasu sadala par metānu un ogļskābo gāzi. Bet, lai tas notiktu, vispirms masa pamatīgi jāsagatavo, gan maisot, gan smalcinot, gan atstājot nostāvēties.
“200 kubikmetru tvertnē nostāv 12 stundas, ieskābst, tad automātiski barošanas sūknis ik pa 15 minūtēm noteiktu daudzumu iepumpē “fermenterī”, no kā rodas gāze. Ja es ielikšu šeit svaigus burkānus, jāpaiet vismaz 30 dienām, lai tie sāktu izdot gāzi,” stāsta Krustiņš.
Biogāzes stacija kaut kādā mērā patiešām ir salīdzināma ar govi, tikai atšķirībā no īstas govs stacijas radītais metāns nonāk nevis atmosfērā, bet gan tur, kur to novirzām.
Biogāze arī govju fermā
Piemērs, kā pašām govju fermām nevis radīt izmešus, bet gan tos mazināt, meklējams Kokneses novadā.
“Govs mēsli nonāk šādā ejā, tad tiek savākti, lai tos pārsūknētu uz starpkrātuvi, pēc tam tas viss nonāk biogāzes stacijā,” rāda SIA “Vecsiljāņi” īpašnieks Juris Sprukulis.
Šajā saimniecībā kūtsmēsliem pievieno siera ražošanas procesā radušos atkritumus. Tie nekur tālu nav jāmeklē, jo ik rītu četras tonnas izslauktā piena nonāk pašu siera rūpnīcā.
No atkritumiem rūpnīcā un mēsliem kūtī līdz elektrībai un siltumam, kas atgriežas saimniecībā. Arī no biogāzes iegūšanas pārpalikuma – digestāta – sausā versija kļuvusi par siltiem un tīriem pakaišiem, bet šķidrā kā mēslojums nonāk uz laukiem.
Biogāze, kas iegūta no visa šķietami liekā, lieliski parāda, ka lauksaimniecībā var samazināt tās radīto slodzi uz vidi – atliek tikai likt lietā zināšanas un gribu gudri saimniekot.
