Viens klikšķis portālā "e-Veselība" – tik vienkārši novēlēt savu ķermeni kalpošanai sabiedrības labā. Tas nozīmē, ka mirstīgās atliekas pēc nāves netiks kremētas vai guldītas smiltājā; apbedītāji tās nogādās Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb Anatomikumā. Nebūs ne bēru, ne viesu, ne mielasta. Kas īsti notiek, ja savu ķermeni ziedo zinātnei?
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore Māra Pilmane atzina, ka ģimenes šādu savu tuvinieku lēmumu uztverot dažādi:
"Ir piederīgie, kuri akceptē; ir piederīgie, kuri akceptē, bet nevar ar to samierināties. Ja cilvēki pavisam nevar samierināties, mēs atdodam ķermeni, jo tās sāpes mēs arī negribam nodarīt, ka viņi nespēj to pieņemt. Un kopumā pa šiem gadiem mēs esam, es runāju par 100 gadu griezumu, kādus 40 atdevuši. Arī iebalzamētus, jo atnāk pēc mēneša, diviem un saka – mēs nespējam, vai jūs, lūdzu, nevarētu atdot, mēs gribam bēres."
Pieredzēti arī tādi gadījumi, kad cilvēks ar atkarību problēmām par savu ķermeni cerējis saņemt labu naudas summu vēl dzīves laikā. Bet radi, cerot ietaupīt uz bēru izdevumiem, vietiņu Anatomikumā centušies sarunāt, tuviniekam vēl dzīvam esot.
"Ko es varu domāt par kundzīti, kura steidzās "aizsist vietu" Anatomikumā savam vēl dzīvi esošajam, bet agonējošam vīram, un man viņai ir jāpiedraud ar policiju, jo man tas likās briesmīgi. Tā vietā, lai sēdētu pie vīra un ar viņu pārrunātu, teiksim, kādus skaistus dzīves mirkļus, viņa interesējās par to, vai mums ir vieta un vai mēs noteikti pieņemsim viņas vīru, kad tas būs nomiris," sacīja profesore.
Kad aiziet viņsaulē cilvēks, kurš savu ķermeni ir vēlējies ziedot, tad piederīgajiem jārēķinās, ka, aizveroties smagajām Anatomikuma durvīm, mirušā ķermenis pieder sabiedrībai un zinātnei.
"Jūs nevarēsiet šeit nākt, jūs nevarēsiet pasērst, jūs nevarēsiet nākt un nolikt svecīti; tā vairs nav tā vieta. Sākās šī cilvēka pēcnāves ķermeņa kalpošana sabiedrībai, un tai nav nekāda sakara ar radniecības pakāpi.
Lūdzu, to akceptējiet, nepadariet mums to grūtāku, jo tas tāpat nav viegli! Kad atved mirušu ķermeni, mēs tāpat uzliekam svecīti, noskaitām lūgšanas, un tad sākam balzamēšanu," skaidroja profesore.
Mirušo ķermeņus Anatomikumā saudzīgi un ar cieņu izmanto topošo mediķu izglītības programmā, kā arī zinātniskiem pētījumiem.
"Tad, kad miruša cilvēka ķermeni mēs saņemam, mēs viņu iekonservējam ar speciāliem balzamēšanas šķīdumiem. Mēs diezgan ilgi varam uzglabāt, atkarībā no tā, kāda ir vajadzība. Protams, regulāri apkopjot. Mums ir speciālās kameras, kurās mēs šos mirušo cilvēku ķermeņus glabājam, viņi periodiski tiek apmazgāti, tīrīti, jo miris ir miris, pat ja iebalzamēts, tur kādreiz var būt kāda sēnīte, kaut kas tāds. Tas viss ir jāmazgā nost, un to ar lielu rūpīgumu dara mūsu darbinieki," klāstīja Pilmane.
Patlaban Anatomikuma rīcībā ir 28 cilvēku mirušie ķermeņi; tieši tik, cik institūts spēj glabāt. Tāpēc var gadīties, ka cilvēks sevi ir novēlējis, bet Anatomikums to atsakās pieņemt. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēku ķermeņi nebūs nepieciešami nākotnē.
Profesore atklāja, kā notiek līķu jeb mirušu cilvēku ķermeņu preparēšana īpašās telpās pasniedzēju klātbūtnē:
"Miruša cilvēka ķermeni nogulda, un tad, teiksim, halātiņā, maskā, mēs ļaujam lietot maskas, cimdiņos, ievērojot cieņu pret miruša cilvēka ķermeni, bez ķiķināšanas un zināma uzjautrinājuma studenti ar lielu interesi sāk šo preparēšanu. Slāni pa slānim atklājot miruša cilvēka audus, preparējot ādu, tad zemādas taukaudus, tad nāk muskuļi, tad preparē nervus, tad atpreparē asinsvadus, un tad tiek līdz orgāniem, un tad tiek līdz kauliem."
Miruša cilvēka ķermeni nav iespējams aizstāt ar kopijām vai mūsdienu tehnoloģijām, uzsvēra profesore. Tāpēc pieprasījums pēc mirušo ķermeņiem būs aktuāls vienmēr. Latvijā gan cilvēki esot ļoti dāsni ķermeņa ziedošanā, citās pasaules valstīs to trūkst.
Ikviens ķermenis izmantots saudzīgi, un vēl joprojām ķermeņu daļas kā izglītības materiāls atrodas Anatomikuma muzejā. Un, lai arī "4.studija" bija pirmā, kas šajās telpās drīkstēja atrasties ar kameru, tomēr ekspozīciju pilnībā rādīt nedrīkstēja, jo, kā uzsvēra profesore Pilmane, šie cilvēki noteikti nebūtu bijuši ar mieru, ka viņu iekšējie orgāni nonāk publiskā apskatē. Tie ir mācību materiāli topošajiem ārstiem.
"Mēs esam domājuši šeit ierīkot vienu tādu skapīti, kur mēs to informāciju, kas mums ir, par tiem, kurus mēs zinām, kuri sevi ir novēlējuši, varētu salikt un godināt šos cilvēkus, un mācīt jauno paaudzi par šo nesavtīgo dāsnumu. Tad, kad viņi tiek guldīti tur, Mārtiņa kapos, tad mēs viņiem vēlreiz pasakām sirsnīgu paldies, un tad viņi man ir miruši. Bet es gribētu teikt, ka ļoti daudzi pārdzīvos manus kolēģus un mani," sacīja profesore.
Mirklī, kad cilvēks pieņēmis lēmumu veltīt savu ķermeni cēlam mērķim, Anatomikumā iesaka šo informāciju uzrakstīt uz lapiņas un pievienot personu apliecinošajiem dokumentiem.
"Zināmā mērā tā ir vēl tāda iespēja uzkavēties šajā saulē. Es nezinu, vai es negrēkoju, kaut ko tādu sakot..." pauda profesore Pilmane.
