Mēs – tehnoloģiju ķīlnieki vai pavēlnieki? Šķetina «#DigitālāsBrokastis»

21. gadsimtā, tehnoloģiju uzvaras gājiena laikā, arvien vairāk uz tām paļaujamies un arvien vairāk tās "ieaicinām" savā ikdienā. Taču kāds ir to patiesais efekts? Vai esam to ķīlnieki vai pavēlnieki? No uzmanības noturēšanas spējām līdz smadzeņu kapacitātes, garastāvokļa, režīmu maiņai un pat savstarpējai saziņai. Mīklas par tehnoloģiju un cilvēku kopdzīvi Artis Ozoliņš un Rihards Blese no Latvijas Radio 1 un "Radio Naba" raidījuma "#DigitālāsBrokastis" šķetināja festivāla "Lampa" sarunā "Trulāki netopam gudrāki ar tehnoloģijām – komatu ieliksim diskusijā."

Sarunā piedalījās Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente un Latvijas Universitātes profesore Signe Bāliņa, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo, Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas pasniedzējs Edmunds Vanags un "Riga Brain" attīstības projektu vadītājs Andrejs Kozlovs.

Kāds ir tehnoloģiju iespaids uz mūsu uztveri: smadzeņu darbību, emocionālo stāvokli, savstarpējo komunikāciju? 

Andrejs Kozlovs: Pašā sākumā tehnoloģiju doma bija pilnīgi citādāka, nekā tas, kur tā aizgājusi. Tās ir aizgājušas vairāk apmierināt mūsu vajadzībiņas, kuras pirms tam neapzinājām. Tehnoloģijas ir attaisījušas jaunu pasauli. Mums ir daudz iespēju saņemt tā saucamo "smadzeņu apbalvojumu", dopamīnu, tikai konkrēti ar tehnoloģijām. Tas ir diezgan bīstami. "Riga Brain" mēs daudz pētām jauno paaudzi un paaudzi, kas ir pieaugusi, un, pēc mūsu domām, diezgan daudziem cilvēkiem ir problēmas ar šīm atkarībām.

Kas bija tas skaistais sākums? Kam sākotnēji tehnoloģijas bija paredzētas?

Andrejs: Pašā sākumā, cik esmu lasījis, doma bija tuvināt cilvēkus komunikācijai. Vienu otram blakus, tuvāk. Bet šis uzdevums komunikācijai izrādījies tieši pretējs.

Mēs esam kļuvuši svešāki un tālāki.

Ja mēs piekrītam Andreja novērojumiem, kur ir tā problēma? Tehnoloģijas taisa "ļaunie" cilvēki vai cilvēki, kuri nepadomāja divus soļus tālāk?

Leo Seļāvo: Es domāju, ka cilvēki paši par sevi nav ļauni. Vismaz visi nav ļauni. Jo vairāk mēs uzskatīsim, ka cilvēki ir labi, jo labāk mums ies dzīvē. Un tas pats attiecas arī uz tehnoloģijām. Bet tāpat kā mēs, mācoties staigāt, bieži vien noskrāpējam ceļus, nogāžamies, atdauzāmies, tāpat ir arī ar tehnoloģijām. Es un daļa no mums ir tie, kas pieder pie pēdējās paaudzes, kas dzīvojusi laikmetā, kurā nav tādu sociālo tīklu.

Tie jaunieši, kuri ir dzimuši vēlāk, tā tikai māk dzīvot un nesaprot, kur tad ir "cepiens" vispār? Kāpēc tur ir ļaunums?

Esam novērojuši tehnoloģiju pasaulē daudz dažādus centienus šķietami "nākt pretī", lai tās tehnoloģijas mazinātu važas pār cilvēkiem. Vai šādi centieni ir patiesi, pamatoti, efektīvi, vai tas tomēr ir kaut kas tāds, ko ieliek, bet tāpat apzinās, ka tas nestrādā?

Signe Bāliņa: Turpinot Leo domu par to, ka cilvēki ir labi, arī te cilvēki, kas rada tehnoloģijas, ir labi, bet mēs, kas lietojam tehnoloģijas, paši esam atbildīgi par to, kā mēs šis tehnoloģijas lietojam, cik mēs tās lietojam un kādiem mērķiem. Nupat vasarā bija "Tet" pētījums par kiberdrošību, kurā secināts – liela daļa cilvēku uzskata, ka tehnoloģiju uzņēmumi un interneta "provaideri" ir atbildīgi par kiberdrošību, nevis es pats. Protams, neviens negrib radīt sliktu tehnoloģiju vai tehnoloģiju, kas rada atkarību. Vienu būtisku problēmu atklāja pirms pandēmijas veikts pētījums, kas secināja, ka vidēji septiņas stundas diennaktī mēs pavadām mobilajos telefonos.

Droši vien ir jāatrod tas līdzsvars, jo tehnoloģijas taisa, lai tās ir ērti lietot, un vienlaikus, lai nerastos atkarība. Kādi ir novērojumi no zinātnes viedokļa vai praktiskās dzīves? Kā tehnoloģijas ietekmē mūs psihi?

Edmunds Vanags: Paturpinot tēzi par labiem cilvēkiem, pēc būtības nav sliktu tehnoloģiju. Tās ir labas. Jautājums ir, kā mēs tās lietojam? Tie ir lietošanas ieradumi, lietošanas kultūra, kas mums šobrīd vēl ir ļoti agrīnā attīstības stadijā. Mēs vēl neesam iemācījušies tās lietot atbildīgi un ievērot "digitālo higiēnu". Kas attiecas uz jautājumu "vai kaut kas ir mainījies?" – mums ir ļoti maz novērojumu. Laiks, kurā esam lietojuši tehnoloģijas, ir relatīvi neliels pret to, uz ko ir spējīga cilvēka daba, proti, izmainīties kaut vai epiģenētiskā vai ģenētiskā līmenī. Šī diskusija par to, vai tas ir labi vai slikti, ir bijusi jau grieķu laikos. Kad sāka veikt pierakstus uz tāfelēm, tad teica: "Kas tagad būs? Cilvēki vairs nedomās!" Kad sāka rakstīt grāmatas: "Kas tagad būs? Cilvēki vairs nesarunāsies!" Kad parādījās televizori, bija "dīvāna kartupeļu hipotēze", ka cilvēki tikai sēdēs uz dīvāna un skatīsies televizorus. Šī diskusija vispār vairs nav jauna. Jautājums ir par to, vai mēs spējam izdomāt, kā šo digitālo kultūru uzlabot un kā to padarīt tādu, lai tā nekaitētu mūsu veselībai.

Varbūt jāparunā par uzmanības noturēšanu. Mēs gribējām sākt tieši ar šo tēmu, jo tas mūs iespaido dažādos veidos. Kā sociālo tīklu algoritmi spēj mūs tik labi "noķert"? Kā tās lietas ir kļuvušas tik gudras?

Leo: Man šķiet, tas būtu ļoti labs jautājums psihologiem, bet ir tāda lieta, ko sauc par mākslīgo intelektu jeb AI. Lai gan īstenībā tas mākslīgais intelekts nav nekas vairāk par meklētāju. Tas skatās, meklē kaut kādus paradumus, patterns (no angļu valodas: uzvedības modeļus), šablonus, un no tā mēģina atrast, kas tad ir tā nākošā filma, ko tu gribi "Netflix" redzēt. Vai arī – kādas ir tās ziņas, kas tev patīk. Tādas ziņas pat ļoti vienkārši algoritmi var ļoti viegli atrast. Un tas ir pamatā gan "Facebook", gan citu sociālo tīklu algoritmiem.

Ir arī smalkāki veidi, kā tiek veikta šī meklēšana, taču šis ir pamatā. Mums tiek barots tas, kas mums garšo. Gluži tāpat kā restorānā – kādēļ lai tev piedāvātu kaut ko tādu, kas tev negaršo. Tikko dzirdējām par "digitālo higiēnu", kas mums ir pašiem jāuztur. Tāpat ir ar digitālo pārēšanos, kas mums ir pašiem jāuzmana.

Paturpināsim par psiholoģijas pusi. Mēs sapratām par parametriem un mūsu darbībām no tehnoloģiju puses, bet kas no psiholoģiskās puses veicina to, ka mēs pazūdam "tur" iekšā?

Edmunds: Man patika tēze par digitālo pārēšanos un metafora par ēdienu, jo mēs to varam ļoti labi izmantot. Piemēram, zviedru galds, kas patīk daudziem, bet veicina pārēšanos. Patiesībā mums nepieciešams mazs daudzums no tā visa, bet zviedru galds tiek pasniegts tā, ka šķiet, ka no visa jāpamēģina. Ar tehnoloģijām ir ļoti līdzīgi. Tā vide šobrīd ir tik piesātināta un blīva, ka atliek atvērt telefonu, un viss ir tikai dažu pieskārienu attālumā. Tā vajadzība, ko mēs ar tehnoloģiju palīdzību apmierinām, ir pareiza, vajadzīga un laba, tikai tas daudzums, ar kādu mēs apmierinām, iespējams, nav samērīgs.

Veidojas blakusefekti, ka gribas kaut ko vairāk pamēģināt. Tad mēs ļoti ātri mainām informācijas kanālus, "lēkājam" pa aplikācijām.

Kā rāda pētījumi, pārslēgšanās starp informācijas avotiem šajos riņķos ir apmēram 7–9 sekundes. Tas droši vien pats par sevi nav nekas slikts, bet, ja mēs šo ieradumu pārnesam uz vidi, kur mūsu domāšanas kļūdas var radīt zaudējumu, tad šī sērfošana nav produktīva un rodas tas "ļaunums".

Esam apskatījuši arī psiholoģisko pusi, bet, runājot par smadzeņu darbību, kā tikt galā ar šīm lietām?

Andrejs: Īstenībā viss tika pasniegts ļoti optimistiski, tādēļ ļauj man būt mazliet pesimistiskam. Cilvēka smadzenēm ir trīs interesanti stāvokļi, no kuriem vienā mēs izmantojam diezgan "šauru" daļu no savām smadzenēm. Piemēram, lietojot telefonu, tu lieto šo šauro stāvokli. Komunikācijā ar cilvēkiem tiek izmantota "plaša" smadzeņu daļa. Cilvēkam nav dabiski ilglaicīgi būt šajā "šaurajā" mehānismā. Kad pavadām 25–30 minūtes pie tehnoloģijām, smadzenes grib slēgties ārā no šī "šaurā" stāvokļa. Mēs varam censties tās pieradināt ilgāku laiku būt šajā stāvoklī, bet tad mēs diezgan ātri nogurstam.

Tomēr mēs varam šeit runāt par pieaugušu cilvēku, kurš var sevi pasargāt ar "digitālo higiēnu", bet īstenībā mēs ļoti daudz jaunus cilvēkus ievedam šajā digitālajā pasaulē, kas rada spēcīgu atkarību. Te vienā pusē ir "šaurs" mehānisms, kur bērns sašaurina savu domāšanu, bet īstenībā viņam jābūt "plašajā" stāvoklī un jākomunicē ar citiem. No otras puses ar tehnoloģijām mēs saņemam dopamīnu, ko mēs vairs nesaņemam no savstarpējām attiecībām, bet gan no cilvēkiem, kas eksistē sociālajos medijos. Tas ir liels risks jaunajai paaudzei šodien būt šādā stāvoklī. Mēs runājam par higiēnu, kad ir jau par vēlu.

Paturpinot par praktisko pusi, Signei ikdienā sanāk to izbaudīt, jo jāspēj noturēt jauno cilvēku uzmanību. Kādi ir triki vai iespējas noturēt studentu uzmanību?

Signe: Problēma jau bija līdz pandēmijai, bet vēl trakāka kļuva pandēmijas laikā. Runājot par studentiem un studijām kā tādām ir divas lietas. Viena ir šaurā smadzeņu darbība, bet otra ir domāšana [mācoties]. Sociālie tīkli un digitālā vide mums patur "šauro" domāšanu. Tāpat kā ir seklais un dziļais miegs. Lai izgulētos, mums vajag dziļo miegu. Lai iegūt jaunas zināšanas, mums vajag dziļo domāšanu.

Lielākais izaicinājums ir – kā to panākt? Viena no receptēm ir likt studentiem pašiem darīt. Likt viņiem pašiem darīt, domāt, kaut ko sagatavot. Jo tad viņš kādu brīdi ir ieslēdz "dziļo" domāšanu.

Pavēršot sarunu atpakaļ uz individuālo līmeni, kas ir tie risinājumi, kā noturēt savu uzmanību?

Signe: Tagad daudz runā par tādām lietām kā digitālais nogurums, digitālā demence un citām digitālām "slimībām". Detokss ir veids, kā tikt laukā no tā. Es pati pie sevis pagājušajā vasarā novēroju, ka ar attālināto režīmu un digitālo vidi es tiku pārsātināta. Sapratu, ka vajag atrast balansu.

Vai tehnoloģijas arī šeit var nākt talkā noturēt sevi grožos, vai ir kādi paņēmieni vai lietotnes?

Leo: Kā vispār tikt vaļā no sliktām lietām? Darīt to, kas mums patīk! Kas mums patīk? Datorspēles! Viedtālrunī var iegūt spēli, kurā jāaudzē koks, bet koks aug tikai tad, kad viedtālrunis ir izslēgts! Un to tā programma var diezgan viegli izrēķināt. Tā ir viena lietotne, kas nāk prātā. 

Daudz ko Signe jau pateica. Ir jāliek cilvēkiem darīt, kustēties un pielietot to, ko viņi ir mācījušies. Otrs piemērs izriet no projekta, kura mērķis bija noskaidrot, kā Latvijas skolēnus novērst no digitālās atkarības. Bet nevis tā, ka viņi pavisam "iet prom", bet ar mērķi pavērst lietošanu tā, ka tiek darīts kaut kas labs. Piemēram, radīt spēli, kurā, lai krātu punktus, ir jāpietupstas vai jādara kaut kādas lietas. Mums ir jābūt ekstrēmi radošiem ar to, kā izmantot tehnoloģijas tā, kā tās vēl nav bijušas izmantotas. Kombinācijā ar reālo fizisko, sociālo pasauli, kurā mēs kontaktējamies. 

Andrejs: Īstenībā mūsu smadzenes ir spējīgas sevi pasargāt ļoti labi no šīm tehnoloģijām. Tās nav tik neaizsargātas. Ir tehnoloģiju un mākslīgā intelekta pielietojumi, kas nāk par labu cilvēkiem. Mums "Big Brain" ir tehnoloģijas un mākslīgais intelekts, kas tiek izmantots, lai palīdzētu smadzenēm kļūt vairāk neiroplastiskām. Smadzeņu spēja pāriet no stāvokļa uz stāvokli ir svarīgākais. Iedomājaties, cik ilgu laiku jūs pavadāt pārdzīvojot, kad kaut kas noticis. Bērns reaģē ar diezgan lielu neironu savienojumu skaitu. Viņš nokrīt, celīši saplīsa, palamājās uz gravitāciju, pasūdzējās mammai, paraudāja, un viņš jau ir pārgājis citā (smadzeņu) stāvoklī. Jo vairāk mēs iesprūstam kādā stāvoklī, jo vairāk mēs zaudējam neiroplastiskumu. Šis neiroplastiskums ir spēja smadzenēm pasargāt sevi no atkarībām un pāriet no stāvokļa stāvoklī. Šī pāreja ir grūta. Noteikti esat pamanījuši, kad ilgāku laiku esat sociālajos medijos, tad jūs nespējat tik viegli pārslēgties uz lietām, kas vajadzīgas. Tas ir tādēļ, ka jūsu neiroplasticitāte ir mazinājusies. Īstenībā smadzenes zina, kā no tā tikt vaļā, jo tās ļoti labi zina, ko nozīmē cilvēku atkarības.

Edmunds: Es domāju, ka mūsu paaudze ir zudusi. Mēs atduramies radiācijas zonā un vairs nekontrolējam to radiāciju, pārnestā nozīmē, protams. Man patika Leo pieminētais veids, kā mācīt jaunākām paaudzēm veidot digitālo ierīču lietošanas ieradumus. Tas noteikti nāk komplektā ar veselības mācību. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa cilvēku nespēj paši tikt vaļā no šiem ieradumiem, tādēļ ne velti vairākās pasaules valstīs, piemēram, Taivānā ir diezgan liels naudas sods, ja bērns tiek pieķerts pēc pulksten 23.00 vakarā atrodamies internetā. Laikam 1500 dolāru liels naudas sods. Tā kā ir jābūt arī kaut kādam regulējumam no valsts puses attiecībā uz jaunāko paaudzi. 

Atgriežoties pie iepriekšējās domas – mēs parasti detoksējamies kampaņveidīgi. Pirmdien sākam jaunu, skaistu dzīvi, izlemjam likt nost ierīces, bet tad pēc apmēram 21–41 dienas mēs atgriežamies pie vecajiem ieradumiem.

Parunāsim par tiem cietajiem diskiem, par spēju paturēt lietas galvā. Kā mūsdienās ir – vai studentiem ir vērts paturēt kaut ko galvā, vai spēja atcerēties ir zaudējusi savu nozīmi, jo visu varam ierakstīt un sameklēt?

Leo: Ir ļoti daudz darbu, kas neaprobežojas tikai ar to, ka jāmeklē un jāpielieto fakti, bet vajag meklēt kombinācijas un balstīties savā pieredzē. Ja tomēr gribat radīt risinājumus, kas risina problēmas jaunos veidos, tad ir nepieciešama pieredze, kas iegūstama, tikai darot lietas. Vai tā ir universitāte vai skola, vai pulciņš, vai kāds radošs projekts. Tāpēc es domāju, ka tikai ar to cieto disku internetā būs par maz, izņemot, ja viss, ko vēlamies darīt, ir risināt krustvārdu mīklas.

Tātad atcerēšanās patiesībā ir kaut kas, kas mums fonā veido spēju salikt kopsakarības, kas spēj atrast risinājumus? Tas nav tikai par atcerēšanos?

Leo: Es domāju, ka tā ir pieredze un arī veidi, kā mēs trenējam mūsu smadzenes risināt problēmas.

Andrejs: Daudzos gadījumos mēs nepievēršam uzmanību tam, kas tad īsti ir smadzeņu kapacitāte. Kopumā smadzeņu loģiskā domāšana ir tikai 15% no visas smadzeņu kapacitātes. Atceraties to mirkli, kad, aizejot uz kādu bāru vai restorānu, tu uzreiz saproti – ar to gribas aiziet parunāties, tas ir kretīns, neaiztiec viņu utt. Jūs uzreiz to zināt. 40% no smadzenēm vienmēr būs kognitīvie mehānismi un pārējais būs hormoni. Un ja tikai 15% ir matemātiskie procesi, kurus mēs izmantojam, kognitīvie mehānismi ir neapzināti. Cilvēka prāts ir tik ļoti unikāls, ka kalkulēšana, rēķināšana ir tikai viena daļa. Uzticēšanās savam procesam un kreatīvam ir tas, ko mēs nevaram nodot mākslīgajam intelektam.

Kā tehnoloģiju ienākšana ietekmē mūsu domāšanas spējas un spēju kaut ko apstrādāt un atcerēties?

Edmunds: Mūsu operatīvā atmiņa jeb darba atmiņa (angliski: working memory) ir kaut kas līdzīgs kā mūsu ierīcēm operatīvā atmiņa. Ja uz datora vai viedierīcēm atveram vaļā pārlūku ar vairākām lapām vienlaikus, tas paliek jūtami lēnāks. Aizejam pie datora speciālista un viņš saka, ka tev vajag palielināt operatīvo atmiņu. Diemžēl cilvēku gadījumā mēs īsti nevaram palielināt savu operatīvo atmiņu. Kā rāda ilgāku periodu pētījumi, cilvēku darba atmiņa neuzlabojas, pateicoties tehnoloģijām, bet arī nepasliktinās. Tas mīts, ka šobrīd jaunākajai paaudzei atmiņa ir kā zelta zivtiņai, neatbilst patiesībai. Jaunajai paaudzei ar uzmanību viss kārtībā.

Uzmanības un atmiņas spējas nevar mainīties tik ātri. Tam ir vajadzīgi desmitiem vai pat simtiem tūkstoši gadu.

Mūsu operatīvajai atmiņai var traucēt daudzuzdevumu veikšana (angliski:multi-tasking). Tas padara mūsu darba atmiņu ievainojumu. Ja es jums jautāšu, vai autovadītājs, kurš brauc pie stūres un vienlaikus lasa avīzi, klausās ziņas, dzer kafiju, varētu būt uzmanīgs autovadītājs? Un tā ir vieta, kur mēs pamanām to, ka mūsu darba atmiņa ir ar mazu kapacitāti. Bet, ja es esmu mājās un fonā skan seriāls, un vienlaikus "čatoju" ar draugiem "Facebook" un taisu vakariņas, tad katrā no šiem procesiem nelielas kļūdas man neko nemaksā un es neko neizjutīšu. Tā ir tā vislielākā starpība.

Pasaules fiksētā atmiņa ļoti aug. Mēs visu nofotografējam, nofilmējam, tas viss kaut kur krājās. Informācijas ir tik daudz. Kā tas ietekmē mūsu spēju kritiski visu informāciju izvērtēt?

Signe: Diemžēl mēs ne vienmēr spējam atfiltrēt graudus no pelavām. Klasiskākais piemērs ir kiberdrošība. Neskatoties uz to, ka visu laiku ir atgādinājumi, piemēram, no bankām, joprojām ir miljonos skaitāmi naudas līdzekļi, kas cilvēkiem ir izkrāpti. Tas ir stāsts par kritisko domāšanu. Mums šķiet, ka ar mums nekas slikts nekas nenotiks, ka mēs esam gudrāki. Diemžēl caur savu pieredzi un intuīciju mums ir jāatrod tā kritiskā domāšana.

Rihards: Noteikti ir jātrenē un jādomā gan par šo, gan tiem paradumiem, lai mēs mazinātu to zudušās paaudzes efektu, ko minēja Edmunds. Ja jau mēs esam šī zudusī paaudze, kura neprot ar tām lietām tikt galā, tad mums ir vēl vairāk jāieguldās, lai turētu sevi līdzsvarā.

Auditorijas jautājums: Dzirdēju par mūsdienu jauniešiem, kas sēž pie datoriem, neiet ārā. Kāda ir šodien iespēja mazajiem bērniem iet ārā? Bieži vien dzirdu, ka bērni ir vainīgi, ka viņi sēž pie datoriem. Bet kur ir tā vecāku atbildība?

Signe: Es varbūt sākšu kā vecāks. Protams, ka atbildība par bērniem ir vecākiem. Man šķiet, mūsu vecākiem bija vieglāk, jo tiešām varēja palaist ārā pa durvīm un nesatraucās. Mobilie telefoni nebija un vecāki nesekoja līdzi, kur es atrodos. Es arī saviem bērniem nesekoju līdzi. Es zinu, ka mani draugi tā dara. Protams, ka dzīve palikusi tāda, ka mēs vairāk satraucamies, vairāk baidāmies, vairāk uztraucamies par bērniem. Vecākiem ir lielāka atbildība un arī vairāk jādomā par to, kā bērnu nodarbināt, lai viņi nebūt "gadžetos" visu laiku.

Andrejs: Esmu ilgāku laiku strādājis Izglītības un zinātnes ministrijā. Arī pāris kolēģi ir strādājuši tur un padotības iestādēs. Mums ir bijušas diskusijas starp tiem cilvēkiem, kuriem tiešām interesē bērnu nākotne, par to, vai tev ir jāspēj nodarbināt jaunā paaudze. Visu laiku sanāk, ka viņi paši neko nespēj darīt patstāvīgi. Ir bez fantāzijas, bez darbības. Te ir liela atšķirība starp Baltijas reģionu, kur uzskata, ka bērni visu laiku ir jānodarbina ar kaut ko, kamēr citviet pasaulē – Nīderlandē, Francijā, Itālijā – domā par to, ka cilvēkam pašam jārada kreativitāte sevī iekšā. Tādēļ, ka cilvēks sastāv no divām pusēm – matemātiski domājošas un kreatīvās, mākslinieciskās. Ja bērnam visu laiku tiek doti uzdevumi, viņš kā robots gaida nākošo. Tā paaudze, kas audzināja mani, mums kā bērniem nevis nepievērsa uzmanību, bet stūma būt kreatīviem, radīt problēmas pašiem un pašiem arī tās risināt.

Mēs nedrīkstam pārcensties, dodot bērniem uzdevumus, ko risināt.

Mēs runājām par smadzeņu kapacitāti un domāšanu, bet ir arī garastāvoklis un emocionāla puse, garastāvokļa menedžments. Mūsdienās parādās vairākas lietotnes, kas palīdz to pārvaldīt, piefiksēt, apzināties. Kā tehnoloģijas iet kopā ar garastāvokļa izmaiņām? Vai tās kaut kā var palīdzēt kontrolēt un uzlabot kopējo sajūtu?

Edmunds: Te ir divas lietas. Lietojot tehnoloģijas, mēs noteikti izjūtam hedonisko baudu. Līdzīgi kā pie galda mēs ēdam ne tikai tādēļ, lai uzņemtu pārtiku, bet arī tādēļ, ka tur ir skaisti saklāti galdi, forši smaržo un ir citi sociāli faktori. Ar tehnoloģijām ir līdzīgi. Tās arī rada apmierinājumu, kad tās lietojam. Savukārt otra lieta ir, ka šobrīd ir tūkstošiem aplikāciju, kas piedāvā dažādas iespējas apzināt savu garastāvokli, regulēt, kontrolēt, mainīt to. Pagaidām tāda veida metaanalīzes uzrāda ļoti vāju efektu. Tas nozīmē, ka šīs aplikācijas pēc būtības nevar izdarīt to, kas jāizdara pašam cilvēkam. Tās var iedot vajadzīgo pamudinājumu pareizajos brīžos, pateikt, lai pieceļos, padzeru ūdeni, eju gulēt.

Aplikācijas, kas var mums palīdzēt izmainīt dzīves veidu, hipotētiski ir labas, bet praktiski tām ir ļoti niecīgs efekts.

Rihards: Jo pašam jau ir jāpieceļas, jāpadzer ūdens…

Edmunds: Tad aplikācijai vajadzētu kaut kādus akumulatorus pievienot maniem muskuļiem, lai sit ar strāvu! 

Artis: Leo, kaut kas tāds jau ir?

Leo: Ir viss, ko vari iedomāties un vēl mazliet. Gadus desmit atpakaļ biju konferences sesijā, kur stāstīja par diviem cilvēkiem, kuriem pievienoti sensori uz sejas. Rezultātā, kad viens kustina seju, otram seja kustas tāpat līdzi. Tas tādēļ, ka dati tika pārraidīti no viena cilvēka sejas sensoriem caur aplikāciju uz otra cilvēka sejas sensoriem. Tā kā tīri tehniski tas ir iespējams, bet vai mums to vajag?

Andrejs: Tas ir pazīstams kā biofeedback (no angļu valodas: bioatgriezeniskā saite), kas ir daudz izmantojama. Piemēram, kā medicīniskā palīdzība cilvēkiem pēc insulta, kad sejas muskuļi nereaģē uz impulsiem. Tā ir invazīva metode, tādēļ nav diez ko pozitīva, bet, ja esi iekritis šādā situācija, es domāju, tu to gribēsi izmantot. Tad šīs tehnoloģijas ir ļoti labas.

Rihards: Tu atnāc pie priekšnieka uz pārrunām, ka tev nemaksā pietiekami algu, un priekšnieks uzsit pa pogu un saka "Pasmaidi!"

Leo: Nē, nē! Priekšniekam vajadzētu kasti ar smiltīm, kur tu vari iet paspēlēties! Ir tāds foršs digitāls risinājums, kur no smiltīm vari veidot kalnus, upes un lejas, un projektors no augšas projicē virsū, kā tek ūdens, uz kalniem parādās kas zaļš vai aug kaut kas... Tā kā nav obligāti nepieciešami kaut kādi sensori uz ķermeņa.

Andrejs: Par emocijām jāpiemin interesants teksts no austriešu pasniedzēja, kurš ļoti labi orientējas smadzeņu darbībā. Viņš teica: "Tehnoloģijas neko daudz nav mainījušas cilvēku uzvedībā. Kaut kādā brīdī mēs tāpat gribam ātrākos apbalvojumus. Mums vajadzētu iet pēc ogām, kas ir pa rokai, nevis piecu kilometru attālumā". Tomēr viņš arī minēja niansi, pie kuras vajadzētu pieturēties. Viņš uzskata, ka mūsu laikmetā jaunā paaudze domā par daudz, bet jūt par maz. Šeit ir liela taisnība, ja skatāmies uz smadzeņu kapacitāti. Kāpēc mēs neizmantojam tehnoloģijas, kas mūs mudina uzdot jautājumu par to, kā mēs jūtamies, un investē mūsu emocionalitātē? Par to jau runā jau daudzi neirozinātnes virzieni, kas palīdz emocijas "celt uz augšu". Jo tā ir problēma, ka cilvēkiem trūkst emociju. Uzdodot jautājumu – kā jūs gribat justies savā dzīvē? Jūtat to kritienu? Kas ir "labi"? Ja tu saki "mierīgi", tad jāvaicā, kādēļ tev ir stress? Mēs no tehnoloģijām varam paņemt to, ka tās palīdz mums būt vairāk cilvēkiem, nevis otrādi.

Vai tehnoloģijas ir uzlabojušas, kā mēs sazināties? Ir tik daudz dažādu veidu, kā vienam ar otru komunicēt. Tas ir labi vai slikti, vai tomēr katrs izvēlas sev ērtāko veidu, kā komunicēt?

Signe: Dažādība vienmēr ir laba un tā mums ļauj izvēlēties sev vajadzīgo komunikācijas kanālu konkrētajā laikā, konkrēta veida komunikācijai. Attīstoties tehnoloģijām, mēs gribam, lai viss notiek arvien ātrāk un lai arī šī komunikācija būtu arvien ātrāka. Ja man uzreiz neatbild, es jau sāku satraukties, vai ar šo cilvēku viss ir kārtībā. Komunikāciju kanālu daudzveidība ir laba, bet ir jautājums, vai mūsu komunikācijas kvalitāte ir uzlabojusies? Baidos, ka varbūt tomēr ne.

Andrejs: Ir divu veidu komunikācijas, kas, pēc manām domām, stipri atšķiras. Ir indivīdi "viens pret vienu" un grupas komunikācijas. Grupai ir sava dinamika, tai ir vajadzīga rutīna. Aizejot uz darbu, jūs redzat vienu un to pašu kanālu, kur notiek komunikācija, jo grupai ir vajadzīga rutīna. Individuālā "viens pret vienu" gadījumā ir atkarīgs – kur? Piemēram, ja meitene gribēs komunicēt "tinderī" – es būšu "tinderī", ja "WhatsApp" – es būšu "WhatsaApp". Attiecīgi, kas būs svarīgs, tad mēs komunicēt tur, kur tas atrodas.

Varbūt ir vēl kādi ieteikumi, kā saglabāt balansu dzīvē starp produktīvu tehnoloģiju lietojumu un to emociju izjušanu, kas mums ir ārpus tehnoloģiju pasaules?

Leo: Vienā vārdā – daudzveidība. Es arī cenšos skatīties pēc daudzveidības, lai nenogrimstu lokālajā minimumā. Bija iepriekš runa par cieto disku un kā, ja caur smadzeņu implantu varētu ar "Google" runāties, viss būtu labi. Pat ja tā būtu, mēs varētu meklēt, bet meklēt arī ir jāmāk. "Google" mums dot to, kas balstās mūsu iepriekšējā saskarsmē ar "Google" un datoru, bet tad mēs atradīsim informāciju tikai tajā šaurajā intervālā. Ja es no sākuma meklēju, kādēļ tehnoloģijas ir labas, tad pēc tam meklēju, kādēļ tehnoloģijas ir sliktas. Tātad skatāmies no dažādiem aspektiem, lai nekļūtu polarizēti.

Signe: Atslēga ir balanss, līdzsvars. Tehnoloģijas ir labas, un tās palīdz darīt lietas ātrāk, darīt lietas, ko kādreiz vispār neiedomājamies darīt. Ir viena lieta, ko es izdaru katru rītu. Kad iekāpju mašīnā, es ieslēdzu "Waze". Tas nav tādēļ, ka es nezinu, kā braukt uz pilsētu. Es ieslēdzu "Waze", lai saprastu, pa kuru no trim Rīgas tiltiem man šodien braukt! Mums ir jāizmanto no tehnoloģijām tas labais, ko tās mums spēj dot, un mums ir jādomā par to, kādas jaunas tehnoloģijas mēs spējam radīt! Man šķiet, mums Latvijā tas ir būtiskākais. Domājam un esam radoši – kādas tehnoloģijas vēl varam radīt? Un rodam balansu starp digitālo vidi un fizisko vidi. Ja mēs šo balansu atradīsim, mēs spēsim tajā noturēt arī savus bērnus!

Andrejs: Par tehnoloģijām jāsaprot, ka tās nav tavs dzīvesveids. Tas ir tikai instruments. Ja tas instruments noņem to, kas tu esi, tad – vai tu gribi būt? Jo vairāk mēs gribēsim būt, jo mēs gribēsim vairāk un jutīsim vairāk. Tad arī tehnoloģijas nāks mums par labu. Tad mēs tās varam izmantot līdz brīdim, kad mēs jūtamies "lejā", nepietiekami, baidāmies no kļūdām, kritikas. Tad tehnoloģijas būs blakus, lai tevi papaijātu un teiktu: "Skaties to foršo filmu "Netflix"! Tu jau vakar skatījies. Paņem saldējumu! Tas nekas, ka būsi smagāks, nelaimīgāks, bet es tev būšu blakus!"

Un tas ir jautājums – ko tu gribi sev blakus? Savu nespēju vai savu spēju?

Edmunds: Jā, tehnoloģijas ir labas, ja ar to palīdzību apmierinām sev nepieciešamās vajadzības, bet ne visas. Tas nav iespējams. Piekritīšu, ka tās ir tikai rīki. Un vēl, piedodiet par vulgaritāti, bet mēs esam sociāli dzīvnieki. Mēs viens no otra mācāmies un viens otram rādām piemēru. Mēs daudzas lietas esam apguvuši, tikai viens otru vērojot. Un šobrīd mūs vēro mazi bērni. Ja ar dronu vakarpusē ielūkotos tipiskā pilsoņu ģimenē, ko jūs tur redzēsiet? Televizors, pie kura sēž divi pieaugušie, bērni, un pieaugušajiem rokās ir telefoni. Tipiska aina, ko redz mazie bērni. Tas, kas ir mūsu rokās, bērniem ir liela vērtība. Viss, ko dara vecāki, bērniem ir lielākā vērtība. Pēc tam, kad skolā nāks gudras organizācijas un teiks: "Veidojiet veselīgus ieradumus!", tas vairs nestrādās tā, kā strādāja tad, kad vecāki rādīja savu piemēru.

Pat ja esam zudusī paaudze, rādām labu piemēru saviem bērniem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt