„Lielāko daļu mūsu liellopu mēs katru dienu pārvietojam, izmantojot sistēmu, ko sauc par bara ganībām. Bet ar kakla siksnām mēs varam nodrošināt saudzīgāku pārvietošanu, varbūt reizi nedēļā – atkarībā no apstākļiem, nokrišņu daudzuma, barības un teritorijas platības.
Dzīvnieki tiek pieradināti pārvietoties, valkājot šīs kakla siksnas,” skaidroja fermeris Rass Karingtons.
Izmēģinājumā Anglijas dienvidos iesaistīts desmit Saseksas govju ganāmpulks, un tiek izmantots labi zināmais nosacījuma reflekss.
Mūsdienās ganībās plaši izmanto elektriskos žogus, kas pieskaršanās gadījumā dod strāvas triecienu. Šajā gadījumā līdzīgs kairinātājs ir, ja dzīvnieks neņem vērā skaņas signālu un tuvojas virtuālajam šķērslim. Pirmie izmēģinājumi parāda, ka tikai trīs procenti dzīvnieku ignorē skaņu.
Savukārt pašu ierīci darbina akumulators, kas enerģiju iegūst no saules paneļiem, bet kuru var uzlādēt arī no tīkla. Ne mazāk svarīgs ir dators ar attiecīgu programmu, kas fermerim ļauj redzēt katra liellopa atrašanās vietu, veidot jaunus virtuālus aplokus, kā arī uzzināt, cik bieži un vai dzīvnieki tuvojas robežai, ignorē un saņem elektriskos impulsus.
