Augot pētījumu skaitam par mūsu gremošanas sistēmas ietekmi uz kopējo veselību, arvien vairāk varam novērtēt mūsu zarnu lomu kopējā veselībā. D vitamīna uzsūkšanos organismā ietekmē mūsu zarnu mikrobiota. Latvijas Universitātes zinātnieki pēta, kā šis process attīstās multiplās sklerozes pacientiem.
“Mūsu projekta galvenā hipotēze ir, ka D vitamīnu kodējošie gēni ietekmē D vitamīna darbību un izraisa D vitamīna deficītu. Šis process veicina dažādus zarnu mikrobiotas traucējumus, jo vitamīns D regulē mikrobiotas darbību, kā arī ir atbildīgs par multiplās sklerozes progresēšanu,” skaidroja Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Genomikas un bioinformātikas laboratorijas vadītāja Natalia Paramonova.
“Mūsu projekta mērķis ir iegūt zināšanas, kas palīdzētu novērst multiplās sklerozes progresēšanu, modificējot zarnu iekaisumu,” viņa piebilda.
Pētniece skaidroja, ka zarnu mikrobiota jeb mikrobioma ir cilvēka zarnās dzīvojošo mikroorganismu kopiena. Dažādi pētījumi liecina, ka zarnu baktēriju daudzveidība ir tieši saistīta ar D vitamīnu aktīvo formu, kas savukārt ietekmē imunitāti.
“Pēdējā laikā parādījies daudz informācijas par to, ka mūsu zarnu mikrobioms ir tieši saistīts ar imunitāti, un D vitamīnam arī ir liela nozīme šajā jomā. Ir ļoti interesanti paskatīties, kā šīs divas lietas korelē – mikrobioms tiek ietekmēts, piemēram, D vitamīna deficīta laikā – un arī saistīt to ar slimības progresēšanas ātrumiem,” atzina bioloģijas zinātņu doktore Elīna Ļeonova.
Kalniņa skaidroja, ka multiplā skleroze ir neiroloģiska saslimšana. Tā ir nervu sistēmas slimība, kas skar galvas un muguras smadzenes, un tas process, kas notiek, ir autoimūns, kas nozīmē, ka mūsu imūnsistēma pati uzbrūk galvas un muguras smadzenēm, rada iekaisuma procesu nervu apvalkā.
“Un iekaisuma procesu viens no veicinošiem faktoriem ir D vitamīna nepietiekamība.
Pasaules dati liecina par to, ka zems D vitamīna līmenis ir atbildīgs par šo autoimūnā iekaisuma attīstību, bet mūsu pētījuma mērķis ir pierādīt un parādīt to, ka šis zemais D vitamīna līmenis izraisa ne tikai šo iekaisuma procesu (veicinošo faktoru slimības attīstībai kā tādai), bet tas ir par iemeslu arī slimības tālākajam progresam,” pētniece norādīja.
Tas nozīmētu, ka multiplās sklerozes pacientiem regulāri, noteiktās devās būtu papildus jālieto D vitamīns. Kalniņa atklāja, ka pētījums ir aktuāls, jo Latvijā ir vairāk nekā 2000 pacientu, kas slimo ar multiplo sklerozi. Turklāt tā uzskatāma par jaunu cilvēku slimību, jo pirmie simptomi (sāpes acīs, redzes traucējumi, ilgstoša roku un kāju tirpšana, jušanas traucējumi, līdzsvara traucējumi, muskuļu vājums) parādās vidēji 20-30 gadu vecumā.
Par spīti tam, ka zems D vitamīna līmenis ir gan slimības rašanās, gan arī, iespējams, progresēšanas viens no faktoriem, tas jālieto uzmanīgi un nekādā gadījumā pārāk daudz, atgādināja Genomikas un bioinformātikas laboratorijas zinātniskā asistente Samanta Pļaviņa.
“Ar D vitamīnu patiešām nav tā, ka, jo vairāk, jo labāk, šis princips nedarbojas. Ja tas ir vairāk par noteikto, rekomendēto līmeni, kas ir no 30 nanogramiem uz mililitru līdz 100 nanogramiem uz mililitru, tas var būt pat toksisks.
Tātad, kas par daudz – tas par skādi, ar D vitamīnu pārspīlēt nevajadzētu, un, ja tas ir normas robežās, papildus uzņemt to nevajadzētu,” norādīja Pļaviņa.
“Zinātnieki uzskata, ka optimālākais D vitamīna līmenis būtu 80 nanogrami uz mililitru, jo tas nodrošina, ka D vitamīns veic nevis tikai savas pamata funkcijas, bet dot arī maksimālo pozitīvo efektu,” viņa piebilda.
