Uz Svalbāru devās četri zinātnieki. LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pieredzējušie pētnieki Kristaps Lamsters un Jānis Karušs. Savukārt doktorantam Pēterim Džeriņam un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" pētniekam Ingum Pērkonam šī bija pirmā arktiskā ekspedīcija.
"Tas bija kā piedzīvojums. Man kā ķīmiķim tas nav ikdienas darbs. Savu ikdienu pavadu laboratorijā pie smalkiem instrumentiem un pēkšņi nonākt Arktikas tundrā. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns," atzina Pērkons.
Divas nedēļas viņi apmetās Nikolaja Kopernika polārstacijā, kas pieder Polijai. Stacija atrodas vien 1300 kilometrus no Ziemeļpola.
"Ledāji ir tie, kuri reaģē uz klimata pārmaiņām. Klimata pārmaiņu rezultātā kūst, un mēs gribam noskaidrot, veicot detālus pētījumus, kāda tad ir šo ledāju nākotne," atzina Lamsters.
Zinātnieki veica mērījumus, lai noskaidrotu ledus biezumu un struktūru. 60% no Svalbāras arhipelāga klāj ledāji, daudzus no tiem dēvē par pulsējošiem ledājiem un to uzvedība joprojām nav līdz galam izprasta.
"Svalbāras ledāji tiešām atšķiras no pārējās pasaules un ļoti atšķiras no Islandes. Islande ir mums tuvākā zeme, kur ir ledāji. (..) Svalbāras ledāji lielākoties ir augstāki, zinātnisks termins ir politermāli ledāji. Tas nozīmē, ka zem ledājiem atrodas auksts ledus un vietām atrodas arī silts ledus. Tā ir tā galvenā lieta, ko mēģinām saprast, kur tas aukstais un siltais ledus ir izplatīts. (..) Esam ieguvuši ļoti detālus datus par vienu ledāju, par ko taps zinātniskā publikācija. Un vēl datus par diviem ledājiem, kur mums vēl noteikti jāatgriežas arī nākotnē," sacīja Lamsters.
Tika ievākti arī dažādi paraugi, lai varētu spriest par vides piesārņojumu, tostarp par noturīgo organisko piesārņotāju klātbūtni.
"Arktiskie reģioni no vides ķīmijas un piesārņojuma pētniecības viedokļa ir ļoti interesanti. Tur nav cilvēka pirkstu nospiedumi redzami. Tur nav konstanta emisijas, piesārņojuma avota. Līdz ar to visi bīstamie ķīmiskie savienojumi, kas nāk no kontinenta puses, tur nonāk divos dažādos ceļos. Vai caur okeāna straumēm, vai caur atmosfēras nokrišņiem," sacīja Lamsters. "Zinātne pasaulē strauji attīstās un pašlaik tiek atklātas aizvien jaunas piesārņojošo savienojumu klases, un tieši šie hlorētie parafīni, tie nav pētīti. Tā ir tāda kā laimes spēle, vai tajos paraugos mums izdosies ko atrast. Un, ja izdosies, tad ļoti labs starptautisks mēroga pētījums."
No polārās stacijas līdz ledājam katru dienu kājām bija jāmēro stundu vai divas garš ceļš. No bāzes zinātnieki nedrīkstēja iziet bez ieroča, signālraķetēm, rācijām un satelīttelefona, jo Svalbāra ir leduslāču zeme.
"Leduslāču Svalbārā ir vairāk nekā iedzīvotāju. Ap 3500 leduslāču un mazāk nekā 3000 iedzīvotāju. Šogad polārlāču aktivitāte bija ievērojami lielāka nekā citus gadus. Mums par laimi neizdevās saskrieties ar šo vareno dzīvnieku, par ko neviens īpaši nebēdājās, bet viņa klātbūtni, protams, manījām. Mēs manījām pēdu nospiedumus – gan vecākus, gan svaigākus, lielākus, mazākus," teica Lamsters.
Šī jau bija sestā LU ekspedīcija Arktikā. Pirms tam bija pētījumi Islandē, Grenlandē un Antarktīdā.
