"Lielajos [Covid-19] uzliesmojumos bija problēmas ar mākslīgo ventilāciju, bet nevis ar mākslīgo ventilāciju, kad vajag ievadīt trubiņu, bet ar maskas aparātiem, kuri padod spiedienu konstanti. Līdz ar to mums vajadzēja meklēt alternatīvu, jo Eiropā tie kļuva par deficītu," par idejas tapšanu stāstīja P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārsts-endokrinologs Svjatoslavs Kistkins.
Tobrīd pētnieki konkrētāk pievērsās elpošanas aparātu izpētei un secināja, ka jau eksistē iekārtas, kas varētu aizstāt vai papildināt lielās, smagās ierīces slimnīcās, taču tām nav visu nepieciešamo funkciju.
Tāpēc zinātnieki nolēma šādu ierīci izveidot paši. Šobrīd jau pētījumu un izmēģinājumu fāzē ir ierīce, kas ne tikai monitorētu cilvēka elpošanu un diagnosticētu ar to saistītās problēmas, bet atbilstoši datiem pati arī padotu pacientam nepieciešamo skābekļa daudzumu.
"Sapratām, ka mums ir nepieciešamas divas funkcijas. Pirmā ir, ka mums vajag saprast, kas notiks ar pacientu dinamikā uz tādas terapijas un kā izdarīt tā, lai terapija būtu automatizēta tā, lai samazinātu slodzi ārstiem, bet realitātē to visu var automatizēt tikai tad, kad sākumā ir diagnostika un tad atbilstoša terapija.
Šobrīd mēs mēģinām automatizēt diagnostiku, lai no tās pēc tam varētu iziet automātiskā terapija," skaidroja Kistkins.
"Mēs nevaram vienkārši iedot daudz skābekļa un domāt, ka viss būs kārtībā. Ir jābūt noteiktai devai. Jo vairāk dodam, jo ir lielāka iespēja, ka cilvēks mazāk elpos un tas, kam vajadzētu izdalīties no organisma, neizdalīsies," viņš norādīja.
Līdz ar to elpošanas ierīču padotajam skābekļa līmenim jābūt strikti definētam, un pētnieki cer, ka viņu radītā ierīce nākotnē spēs diagnosticēt, prognozēt un dot atbilstošu skābekļa daudzumu noteiktā laika vienībā, lai ārstiem katru minūti nav jābūt klāt pacientam.
Ierīce ir pētījuma fāzēs, līdz ar to, visticamāk, paies krietns laiks, līdz tā nonāks slimnīcās, taču zinātniekiem vīzija ir skaidra.
Miega slimību centra vadītājs Artis Svaža norādīja, ka šāda ierīce lieti noderētu ne tikai Covid-19 vai pneimonijas pacientiem, bet arī, piemēram, miega apnojas pacientiem, kuriem miegā apstājas elpošana vismaz uz 10 sekundēm vai ilgāk, līdz ar to asinīs krīt skābekļa koncentrācija un cilvēki principā naktī smok.
"Šādos gadījumos viņus ārstē ar pozitīva spiediena terapijas aparātiņiem, kas ir diezgan līdzīgi plaušu ventilatoriem, bet tie ir daudz vienkāršāki, primitīvāki, tie vienkārši pūš gaisu, lai cilvēks nesmaktu. Taču, ja cilvēks iedzīvojies sirds mazspējā vai kādā hroniskā plaušu slimībā jau papildus klāt pie miega apnojas, tad nereti, dodot šo elpošanas aparātu, skābeklis joprojām saglabājas zems," norādīja Svaža.
Šādos gadījumos svarīgi parametri ir, piemēram, CO2 daudzums izelpā, ko šobrīd miega tehniķis mēra manuāli.
"Miega tehniķis pa nakti sēž, visu pieraksta, seko līdzi, manuāli maina skābekļa plūsmu, kas nepieciešama, vai manuāli maina parametrus. Mūsu mērķis un ideja nākotnei ir izstrādāt ierīci, kas var pieņemt šos lēmumus [bez ārsta klātbūtnes].
Tātad tā redz, ja cilvēkam ir nepieciešams skābeklis, tā padod skābekli. Ja redz, ka skābekļa ir par daudz, jo sāk uzkrāties CO2 organismā, tā mēģina mainīt vai nu ventilēšanas parametrus, vai samazina skābekli," ārsts skaidroja.
Pētnieki atzina, ka, lai spētu uzticēties šādai iekārtai, jābūt pilnībā drošiem, ka tā pieņems pareizos lēmumus, tāpēc tās izstrādē turpinās plaši pētījumi.
