Pārkinsona slimība ir hroniska, lēni progresējoša saslimšana. Tā skar centrālo nervu sistēmu, radot kustību un runas traucējumus. Slimībās ietekmē notiek smadzeņu dopamīnerģisko neironu bojāeja.
LU Farmakoloģijas katedras pētnieks Vladimirs Piļipenko skaidroja: “Kad notiek Pārkinsona slimība (cēlonis joprojām nav zināms), nigrostriatālajā sistēmā, kurā ir trīs ceturtdaļas no visām smadzeņu dopamīna rezervēm, šūnas, kas veido dopamīnu, mirst. Tādēļ, ka šūnas mirst, dopamīns izdalās daudz mazāk. No šīs sistēmas izdalītais dopamīns regulē kustības. Tā kā tas ir izdalīts ļoti maz, kustību kontrole nenotiek. Notiek muskuļu raustīšanās, lielāks muskuļi stīvums, un ir gaitas problēmas, gaitas nestabilitāte.”
Līdz šim pasaulē nav izgudrotas efektīvas terapijas, kas spētu apturēt Pārkisnona slimību. LU Farmakoloģijas katedrā tiek pētīta jauna metode, kā ar šo kaiti varētu cīnīties. Visa pamatā ir bērnu piena zobi. No šādu zobu cilmes šūnām tiek iegūtas ekstracelulārās vezīkulas, kas piedalās starpšūnu komunikācijā un regulē dažādus bioloģiskos procesus cilvēka ķermenī. Pētījumā vezīkulas caur elpceļiem tika iesmidzinātas saslimušās žurkās.
“Veicām testu, ko sauc par “Catwalk”. Dzīvnieks noiet pa taisnu celiņu. Dzīvnieku, kuri saņēma terapiju, gaita bija pārliecinošāka,” norādīja Piļipenko.
Līdz šim šādus pētījumus citur pasaulē neviens nebija veicis.
“Vezīkulas, kuras mēs ievadījām, nokļuva nigrostriatālajā sistēmā un tur veicināja neironu ilgāku dzīvotspēju un līdz ar to arī dopamīna adekvātu izdalīšanos. Atradām, ka šīs šūnas nonāk ne tikai bojātajā smadzeņu rajonā, bet arī spēj saglabāt tajā esošās šūnas un to dzīvotspēju. Tas, ko mēs atklājām, ka šai terapijai ir jābūt ilglaicīgai. Taču, apstādinot ekstracelulāro vezīkulu ievadīšanu, mēs redzējām, ka šo vezīkulu efekti paliek vēl noteiktu laiku,” skaidroja pētnieks.
Šim atklājumam ir liels potenciāls tam, lai nākotnē tiktu izstrādāti pirmie izsmidzināmie vai degunā pilināmie medikamenti Pārkinsona slimniekiem, kas veidoti balstoties uz cilmes šūnu bāzes.
Tiesa, vēl jāveic ilgstoši un ļoti dārgi pētījumi ar cilvēkiem. No laboratorijas eksperimentiem līdz medikamentam aptiekas plauktā var paiet vēl 10 gadi.