Daudzi un dažādi pētījumi liecina, ka pasaules okeānu un jūru ūdeņi satur mikroplastmasu. Mikroplastmasa, kas ir ļoti sīkas plastmasas daļiņas, nereti nonāk ūdenī caur kanalizāciju. Piemēram, zobu pasta var saturēt mikroplastmasu, bet attīrīšanas iekārtas to nespēj izķert.
Šādā veidā mikroplastmasa nonāk jūrā vai okeānā, kur to uzņem jūras radības – austeres, arī zivis. Tas savukārt rada aizsērējumu šo dzīvo būtņu elpošanas orgānos. Pastarpināti, ēdot jūras produktus, mikroplastmasa nonāk arī cilvēka organismā.
Latvijas Jūras akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa skaidroja: "Tas ir jauns antropogēns piesārņotājs, kas ir izplatījies visā pasaulē no viena pola līdz otram polam, no ūdens virsmas līdz pat Marianas dziļvagai."
Mikroplastmasa jūrās un okeānos nonāk ne vien no pilsētu kanalizācijas sistēmām, bet arī no kuģiem.
Kuģu melnie ūdeņi, kas nāk no tualetēm, ir jāizsūknē ostās. Citādi ir ar pelēkajiem notekūdeņiem.
"Pelēkie nāk no virtuves, dušas ūdeņiem. Likumi paredz, ja ūdens satur kaut kādas organiskas vielas, piemēram, no virtuves nāk sasmalcināta organika, tad cilvēki atļaujas sajaukt kopā pelēkos ūdeņus ar dušas un virtuves, un tad var izlaist droši kaut kur jūrā. Baltijas jūrā ir vienīgais izņēmums, kur to darīt nedrīkst, bet tas nenozīmē, ka cilvēki to nedara," skaidroja Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Kristīne Irtiševa.
Latvijas Jūras akadēmija kopā ar kolēģiem no Rīgas Tehniskās universitātes attīsta inovatīvas tehnoloģijas, kurās izmantotas Latvijā iegūtas izejvielas, šādu notekūdeņu attīrīšanai no mikroplastmasas. Visa pamatā ir vairāku filtru sistēma, kas veidota no stikla un kaņepju šķiedrām. Jāpiemin, ka Latvijas zinātnieces ir pirmās pasaulē, kas sākušas izmantot kūdru kā filtru ūdens attīrīšanai.
Latvijas Jūras akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa pauda: "Piltuvē ir sagatavots filtra kārtridža prototips, ar kuru mēs nodemonstrēsim kā kārtridžs darbotos un savāktu ūdeni, kurā ir mikroplastmasas daļiņas."
Lejam iekšā un redzam, ka mikroplastmasa paliek filtrā. Rezultāti ir daudzsološi – izdevies aizturēt līdz 80 procentiem piesārņojuma. Ja filtru izjauc sastāvdaļās, tad var novērot, ka augšējie slāņi savākuši lielākās daļas, bet apakšējais kūdras slānis uzsūcis mazākās vienības.
Pētījumi rāda, ka šādā veidā var efektīvi savākt šķiedras, kas veido 90% no vidē sastopamās mikroplastmasas.
"Šobrīd mēs neredzam lielākās daļiņas. Ja to apskatītu mikroskopā, tad mēs ieraudzītu pietiekami daudz ļoti, ļoti sīku daļiņu, kuras var tālāk sadalīties līdz nanodaļiņām, kuras var nokļūt cilvēku asinsritē, asinsvados un tos bojāt. Tas ir diezgan bīstami. Ir veikti pētījumi, kā mikroplastmasa ietekmē dzīvnieku organismus, bet saistībā ar cilvēku veselību tas nav pētīts," norādīja Kalniņa.
Mikroplastmasas nanodaļiņu savākšanai tiks meklētas citas metodes. Tas jau ir zinātnieču nākamais plāns. Idejas abām pētniecēm ir.
Iespējams, jau šā gada nogalē būs gatavs jauns prototips.
