“Mēs katrs dzīvojam, bet mēs katrs arī stāstām savu dzīves stāstu. Tas nozīmē, mēs esam aktieri, bet esam arī autori,” norādīja Skultāne. Pētniece skaidroja, ka visu plašo pieredzi, ko cilvēks iegūst dzīves laikā, nav iespējams apkopot vienā stāstā, tāpēc cilvēks pats izvēlas dažus galvenos notikumus, dažus momentus, kad runā par savu dzīvesstāstu.
“Tas nozīmē, ka mēs daudz ko arī atmetam, un tikpat svarīgs ir tas, ko mēs atmetam, ko mēs aizmirstam, kā tas, ko mēs atceramies. Dzīvesstāsti nenotiek automātiski, tur ir liela iestrāde,” viņa skaidroja.
Pētnieki savukārt, uzklausot šos dzīves stāstus un salīdzinot ar faktiskiem vēstures notikumiem, var meklēt kopsakarības, kāpēc cilvēki izvēlas pieminēt vienu, bet aizmirst otru notikumu.
“Stāstu vākšana notiek kopš 1990. gadiem – tikko pavērās iespēja cilvēkiem brīvi runāt, bija jārestaurē latviešu vēsture, kas bija nocenzēta. Protams, mums visvairāk interesē veco cilvēku stāsti, notvert 20. gadsimta panorāmu, un pa visiem Latvijas novadiem tika braukāts un vākta gan tāda vēsturiskā pieredze, gan tīri individuālā,” stāstīja Šūpulis.
Pētnieki, ievācot stāstus, nonāca pie slēdziena, ka šo gadsimtu vajadzētu aplūkot kā šķērsgriezumā, tāpēc pievērsās stāstu pārnesei starp paaudzēm. “Savā projektā mēs padomājām, ka šos stāstus varētu paskatīt caur paaudžu prizmu. Tai skaitā paaudzēm, kas izveidojušās trimdas latviešu kontekstā. Tur pat visskaidrāk šīs paaudzes ir redzamas, kad ir pirmā paaudze, kas aizbraukusi, viņu bērni un mazbērni,” skaidroja Šūpulis. “Tur bija skaidri redzams, kā šie stāsti pārnesti un kāda nozīme šai stāstu pārnesei ir cilvēka pašapziņas un identitātes saglabāšanā.”
Pētnieki uzsvēra, ka dzīvesstāsts nav vienkāršs faktu izklāsts, bet ir atstāstījums, kas parāda cilvēku būtību, identitāti. Dzīvesstāsti parāda, kā cilvēki strukturē dzīvi, ko aizmirst, ko izlaiž. Tāpat dzīvesstāsti mainās atkarībā no konteksta, no tā, kas uzdod jautājumus un kas pašlaik šķiet aktuālāks.
“Viens no iemesliem, kāpēc mutvārdu vēsture un dzīvesstāsti ir tik svarīgi Latvijā, ir tieši tāpēc, ka tā patiesība un dzīvesstāsti tika apspiesti,” norādīja Skultāne.
“Padomju laikā skolās bērniem mācīja, kā rakstīt savu biogrāfiju. Tas nebija par dzīvesstāstiem, tas bija vairāk par to, kā sevi prezentēt sabiedrībā, ko tu drīkstēji teikt un ko nedrīkstēji,” viņa skaidroja.
Pētniece atklāja, ka, lai gan šķiet, ka katrs cilvēks dzīvo unikālu dzīvi un dzīvesstāstiem vajadzētu būt ļoti dažādiem, ir tieši pretēji – dzīvesstāsti daudziem dažādiem cilvēkiem ir ļoti līdzīgi.
Runājot par pašreizējiem notikumiem, pētnieki vērtēja, ka nākotnē būs ļoti interesanti atskatīties uz to, kā tieši cilvēki atceras Covid-19 pandēmiju un karu Ukrainā. Kurš no notikumiem tiks izcelts, kādi akcenti tiks likti to atstāstījumā, – to rādīs tikai laiks.
