Tūristiem domātie ūdens filtri ne vienmēr ir efektīvi
Lai virszemes ūdeni sagatavotu par kvalitātes standartiem atbilstošu dzeramo ūdeni, attīrīšanas stacijās tas uzturas stundām ilgi – tajos ir dažādi baseini un tvertnes, kur ūdeni nostādina, filtrē un dezinficē. Ceļotājiem piedāvātie risinājumi sola vēlamo efektu panākt pusstundas laikā, dažkārt pat ar vienas tabletes palīdzību. To pievienojot ūdenim, tiek nogalināti tajā esošie mikroorganismi, tā novēršot iespēju saslimt ar dizentēriju, tīfu un citām slimībām.
Otra ceļotajiem piedāvātā tehnoloģija ir nedaudz sarežģītāka un dārgāka – tie ir īpaši filtri, kas paredzēti noteikta ūdens daudzuma attīrīšanai. Filtri ir dažādi – daži uzskrūvējami uz teju jebkuras ūdens pudeles, citi formas ziņā vairāk atgādina mēģeni, bet vēl citi miniatūru iekārtu, kurā ir vieta pat sūknim.
Atkarībā no to sarežģītības un cenas, filtri gan mehāniski “savāc” mikroorganismus un novērš ūdenī esošo daļiņveida piesārņojumu, gan mazina dažādu izšķīdušo vielu daudzumu. Taču, kā norādīja Mežule, lai šādas tehnoloģijas droši lietotu, jābūt labi informētam par to, kāds tieši piesārņojums ir katrā no ūdenstilpēm.
Virszemes ūdens attīrīšana ir joma, par kuru droši var teikt, ka tas, kas der visam, beigu beigās var nederēt nekam.
Ar ķīmiskajām tabletēm jābūt uzmanīgiem, lai izvēlētos pareizu devu. Daži no tabletēs sastopamajiem savienojumiem, piemēram, nātrija dihlorizocianurāts vai sudraba hlorīds var būt tādi, kas atsevišķos gadījumos var reaģēt ar ūdenī esošiem ķīmiskiem savienojumiem un radīt potenciāli bīstamākas, piemēram, kancerogēnas vielas.
Ar tabletēm mikroorganismi tiks nogalināti, bet ķīmiskais piesārņojums saglabāsies. Turklāt klāt nāks potenciāli jaunizveidojušies savienojumi. Filtri būs drošāks risinājums, jo tajos nenotiks ķīmiskās reakcijas. Taču tie visdrīzāk būs dārgāki, sagatavojamais ūdens daudzums būs mazāks un visbeidzot - kādā brīdī to būs nepieciešams mainīt, jo tas aizsērēsies. To cik ātri tas notiks, noteiks filtrējamā ūdens kvalitāte.
Tāpat jāuzmanās, ja starp lietošanas reizēm filtrā saglabājas mitrums – tas var veicināt mikroorganismu augšanu pašā filtrā,” norāda Mežule. Jāņem vērā, ka filtrēšanai nepieciešams pievadīt mehānisko spiedienu, ko standarta apstākļos nodrošina sūkņi.
Pārāk netīrs ūdens var aizsērēt filtru
“Ja tādu nav, var gadīties, ka ūdens izfiltrēšanai būs jāpielieto salīdzinoši liels spēks. Tāpat parasts mehāniskais filtrs no ķīmiskā piesārņojuma – piemēram, smagajiem metāliem vai pesticīdiem – nepasargās,” uzsvēra Mežule. Jautāta, kāpēc metode, kas tiek lietota, piemēram, ūdens attīrīšanai no baktērijām, nevar tikt pielietota, lai mazinātu tajā arī ķīmisko piesārņojumu, Mežule norāda, ka viss slēpjas tajā, cik labi vēlamies ūdeni attīrīt no katra konkrētā piesārņojuma veida.
“Sieti un rupjie filtri aizvada lielās daļiņas, dezinfektanti samazinās mikrobioloģisko piesārņojumu. Diemžēl tie, kas mazāk veido potenciāli bīstamus savienojumus, ir sarežģītāk lietojami, jo prasa noteiktas zināšanas, kā arī efektīvāki ir gadījumos, ja ūdenī ir viena veida daļiņas vai nav izšķīdušas organiskās vielas. Ir, protams, filtri, kas spēj no ūdens izfiltrēt gan ķīmiskās vielas, gan mikroorganismus, taču, ja šādos filtros iepildīsim ļoti netīru ūdeni, neko daudz tādā veidā neizfiltrēsim, jo tie gluži vienkārši aizsērēs,” skaidroja Mežule.
Tāpēc dodoties dabā, ja ir jāizvēlas kāda no ūdens attīrīšanas metodēm, filtri jāizvērtē ļoti kritiski. Pat ja tiks iegādāti labas kvalitātes filtri, ūdens attīrīšanas kvalitāti lielā mērā noteiks tas, kāds piesārņojums ir konkrētajā ūdenstilpē, no kura ūdeni pasmelsiet. Ja tas nav zināms, tad šāda veida attīrīšana ir līdzīga loterijai. Vēl jāņem vērā, ka uz šāda veida ierīcēm vienmēr norādīts līdz kādam tilpumam ūdeni varēs filtrēt, un, kā norādīja Mežule, svarīgi atcerēties, ka bieži vien ražotāju norādītais apjoms tiek aprēķināts, pieņemot, ka filtrēs dzeršanai piemērotu ūdeni, nevis pilnībā neattīrītu upes ūdeni. Savukārt pētnieces ieteikums attīrīšanas tablešu izmantotājiem ir lietot tās atbilstošās devās un tikai tajos gadījumos, ja ir zināms, ka attīrāmais ūdens nesatur bīstamas vielas.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Vides fakti
