Kā stāsta vietējie kazdandznieki, tad 1970.gadu sākumā, rokot ugunsdzēsības dīķi un būvējot graudu kalti Kazdangas parka teritorijā, izrakti kauli, kā arī rotaslietas. Tās šobrīd apskatāmas pils muižas muzejā. Tieši vietējo atmiņu stāstījums arī pamudinājis arheologiem veikt iespējamo apbedījumu izpēti. "Tie varētu būt kuršu skeletkapi vai vēlie skeletkapi. Netālu no Kazdangas, Roņos, tur bija ugunskapi. Ugunskapu lietošana tikusi pārtraukta 13., 14. gadsimtā un tad sākusies skeletu apbedījumu ierīkošana," saka Latvijas Vēstures institūta pētnieks Rūdolfs Brūzis.
Kā atzīst arheologi, tad Lejaskurzemē ir vismazāk pētītas vēlās apbedījumu vietas, kas radušās pēc 13.gadsimta. Tam par iemeslu gan padomju okupācijas laiks un slēgtā zona, gan arī citas svarīgākas prioritātes.
Šobrīd Kazdanga ir viena no pirmajām vietām, kur tiek veikta šāda veida arheoloģiskā izpēte. Lai gan triju dienu laikā meklējumi nav vainagojušies ar vērtīgiem atradumiem, tomēr cerība kaut ko atrast pastāv. "Ja tā ir māla augsne, tad tā "saglabātība" varētu būt ļoti minimāla. Bet šajā gadījumā ir smilts un grants. Tas nozīmē, ka kalcija ļoti daudz augsnē un kauliem vajadzētu saglabāties," norāda Latvijas Vēstures institūta bioarheloģe Gunta Zariņa.
Pirmajā darba nedēļā arheologi atrakuši un izpētījuši divus laukumus aptuveni divarpus metru dziļumā, katru ap 40 kvadrātmetru platībā. Tiesa, arī tas, ka netiek atrastas vēsturiskās liecības, arheologus neskumdina, jo arī tā ir informācija par kapulauku intensitāti.
No 20.jūlija arheoloģiskajā ekspedīcijā piedalīsies arī vēstures skolotāji no visas Latvijas.
