Aculiecinieks

Aculiecinieks. Pirmīši "online"

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Garais mācību gads ekrānos

Kas notiek ar bērniem, ja uz nedēļu atņem telefonu? Eksperiments 3.d klasē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Rīgas 6. vidusskolas skolotājas Kadrijas Beirotes audzināmā klase rudenī, kad mācības vēl notika klātienē, piekrita eksperimentam – nedēļu mēģināt iztikt bez viedtālruņa. Kādas pārmaiņas nedēļas laikā piedzīvoja 3.d klases skolēni un kas viņu dzīvēs mainījies, kopš mācības notiek internetā?  

Kopš gada sākuma skolotāja savu klasi satiek tikai datora ekrānā. Saviem trešklasniekiem Kadrija māca gandrīz visus mācību priekšmetus.

Skolotāja atklāj – kopš stundas notiek attālināti, ir daži bērni, kas stundas laikā patiesībā savos telefonos dara kaut ko citu, kas uz mācību stundu neattiecas. “Citreiz viņš ieslēdz mikrofonu, un tu dzirdi, ka viņam telefonā “birst” [ziņas]. Un kāpēc “birst”, tāpēc ka ir kaut kāds čats vai kas?”

“Tas hroniskais nogurums rodas ne jau no tā, ka viņš pavada visu laiku ārā. Tas dators jau noņem enerģiju. Vispār mācīšanās bērniem atņem enerģiju,” ainu iezīmē skolotāja.

Skolotāja Kadrija Beirote vada attālināto mācību stunda
Skolotāja Kadrija Beirote vada attālināto mācību stunda

Kas ir atkarība no interneta?

“Jo vairāk bērns lieto internetu, jo vairāk ir šī te pārņemtība ar internetu, grūtības kontrolēt interneta lietošanu,” skaidro Latvijas universitātes profesore, psiholoģe Sandra Sebre. “Kad bērniem prasa, kas ir interneta atkarība, tad daži vienkārši saka, tas ir, kad daudz, visu laiku sēž internetā, bet citi pareizi atbild – tas ir, kad visu laiku daudz sēž internetā un nevar apstāties.”

2018. un 2019. gadā kopā ar kolēģiem no Lietuvas un Taivānas profesore Sebre piedalījās starptautiskā pētījumā par sākumskolas vecuma bērnu interneta lietošanas riskiem. Tika aptaujāti vairāk kā tūkstotis bērnu vecumā no 8 līdz 10 gadiem.

Rezultāti parādīja, ka esam teju mobilo tālruņu lielvalsts – 85 procentiem Latvijas bērnu šajā vecumā ir savs personīgais skārienjūtīgais telefons.

Taivānā tajā pašā laikā tikai 23 procentiem – jeb gandrīz 4 reizes mazāk – bērnu ir savs telefons.

“Daži prasīja – vai tādēļ, ka Taivānā ir tik nabadzīgi? Nē, tieši pretēji – Taivānā ir faktiski augstāks labklājības līmenis nekā Latvijā, Lietuvā. Viņiem ir daudz attīstītākas tehnoloģijas, bet viņi agrīnāk sāk apzināties, ka var rasties šī interneta atkarība un vecāki ir vienkārši daudz stingrāki. Vecākiem ir ļoti svarīgi, ka viņu bērni veiksmīgi skolā, viņiem ļoti svarīgas sekmes skolā, sasniegumi un tā tālāk. Un viņi saprot, viņi apzinās, ka, ja bērns visu laiku sēdēs internetā vai spēlēs spēlītes, tad nebūs pietiekoši laika pievērsties mācībām. Un tādēļ viņi ļoti apzināti nepērk saviem bērniem skārienjūtīgos telefonus līdz pusaudžu vecumam,” skaidro Sebre.

Klases eksperiments – nedēļa bez ierīcēm

Kā internets ietekmē bērnus? Vai kaut kas mainītos, ja nedēļu internets un viedierīces vispār nebūtu pieejamas? Toreiz rudenī, kad mācības vēl notika klātienē, nevis pie ekrāniem, 3.d klase piekrita pamēģināt – eksperimentā piedalījās 13 no 28 bērniem.

13 klases bērni piekrita uz nedēļu nelietot viedierīces un internetu. Dažiem atteikties no telefona...
13 klases bērni piekrita uz nedēļu nelietot viedierīces un internetu. Dažiem atteikties no telefona nebija grūti, tomēr citi atzina, ka tas bija ļoti, ļoti grūti.

Skolotāja Kadrija Beirote, pēc LTV Ziņu dienesta aicinājuma, savai audzināmajai klasei piedāvāja nedēļu iztikt bez viedierīcēm. Tas bērniem bija izaicinājums – saprast, vai to var? Vai tas vispār ir iespējams? “Bērni paši nāca pierakstīties, pēc tam – izsvītroties, jo bija, kas pierakstījās, bija, kas pēc tam saprata, ka tomēr nevarēs.

“Es ļoti daudz skatos [telefonā], katru dienu pa četrām stundām,” stāsta 9 gadus vecā Evelīna. “Mamma visu laiku skatās telefonā, “Facebook”, arī pa naktīm skatās.”

3.d klase rudenī - toreiz vēl visi kopā klātienē.
3.d klase rudenī - toreiz vēl visi kopā klātienē.

Savukārt Evelīnas klasesbiedrene Elizabete stundu vai pat divas var skatīties, kā “YouTube” vietnē kāds cits spēlē spēlīti. Runājot par to, kas visvairāk pietrūks nedēļā bez ierīcēm, Eduards atzīst, ka tā būs spēle “Minecraft”: “Jo tas maksāja 22 eiro.” Karlīnai gribēsies dejot mūzikas pavadījumā, bet viņa mēģinās izturēt.

“Bērni būtībā ir tādi paši, kā viņi bija agrāk, bet vide ir mainījusies. Tā ir pieaugušo atbildība. Pieaugušais nopērk telefonu, jo pašiem vajag laiku atpūsties, bet es īsti neredzu, ka būtu problēma dzīvot arī bez tā,” saka skolotāja, uzsverot, ka svarīga ir ģimenes vide un tas, cik bērns redz apkārt interesantu notikumu ārpus ekrāniem.

Pirms eksperimenta bērni un arī viņu vecāki aizpildīja Latvijas Universitātes pētnieku izstrādātās anketas, kas bija gandrīz tādas pašas, kādas pirms dažiem gadiem veiktajā lielajā pētījumā pildīja sākumskolnieki Latvijā, Lietuvā un Taivānā. Eksperimenta dalībniekiem anketās bija jānorāda, ko un cik ilgi viņi parasti dara ekrānos, vai tas, ja ierīce jānoliek malā vai beidzas spēle, ietekmē garastāvokli, vai sadusmo, satrauc. Šos pašus jautājumus bērni aizpildīja arī pēc nedēļas bez ierīcēm.

Aktīviem bērniem datoratkarība ir biežāk

Faktiski vairums 3.d klases skolēnu, kas piekrita eksperimentam, nebija ne ar pārmērīgas interneta lietošanas, ne trauksmes vai agresijas pazīmēm. “Protams, piedalījās pēc brīvprātības principa un pieteicās tie, kas bija drosmīgi un saprata, ka droši vien varēs bez interneta iztikt,” apkopojot anketu rezultātus, situāciju skaidro profesore Sebre.

Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre, viena no starptautiskā pētījuma "Sākumskolas bēr...
Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre, viena no starptautiskā pētījuma "Sākumskolas bērnu interneta lietošanas iespējas un riski" autorēm

“Dažreiz es ļoti vēlos paņemt ierīci, bet izturu un atrodu citas nodarbes. Kad esmu futbolā vai dejošanā, vienmēr iedomājos par to, bet tad atceros, ka es nedrīkstu. Tāpēc mēģinu izturēt,” tā savas sajūtas eksperimenta laikā atklāja Ralfs. Bet Marija atzina, ka viņai pietrūka saziņas ar draugiem: “Ļoti, ļoti gribēju parunāt ar draugiem. Un gribēju skatīties filmu un spēlēt “Among Us” spēlīti.”

Savukārt Hanna atzīst, ka “izrādās, tas īstenībā nebija tik grūti, kā es domāju”. “Tas atslābina prātu un ir forši, ka arī bez telefona var. “

Tie bērni, kuri norādīja, ka viņiem grūti veselu nedēļu iztikt bez ierīcēm, bija tie paši, kuriem vecāki anketās norādīja uz hiperaktivitātes iezīmēm.

Šī pati sakarība – pārmērīga interneta lietošana tiem bērniem, kas ir hiperaktīvi, parādījās arī lielajā pētījumā ar vairāk nekā tūkstotis aptaujāto. Tieši šādiem bērniem, kuriem jau ir datoratkarības pazīmes, atteikšanās no ekrāniem uz veselu nedēļu rada lielu uztraukumu.

“Spēles, ko var spēlēt internetā, ir ļoti krāsainas, tur ir daudz kustību, tur viss notiek. Tas bērniem, kam ir hiperaktivitāte, ir īpaši pievilcīgi,” skaidro Sebre. “Jo viņiem ir grūti vienkārši nosēdēt, viņiem garlaicīgi nosēdēt un vienkārši klausīties, ko skolotājs saka. Bet interneta spēles – tur ir dzīvība, krāsas, viss kaut kas un tas viņus pievelk.”

Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre, viena no starptautiskā pētījuma "Sākumskolas bēr...
Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre, viena no starptautiskā pētījuma "Sākumskolas bērnu interneta lietošanas iespējas un riski" autorēm

Vecākiem profesore iesaka ieviest konsekventus ierobežojumus: “Nevis aizliegšanu – bet konsekventus laika ierobežojumus ar veselo saprātu, lietošanas ierobežojumus. Jau tad, kad bērnam ir pirmais telefons. Protams, vecākiem ir darbs un ir pienākumi mājās, un nevar visu laiku ar bērniem kaut ko darīt, bet jo vairāk viņi var vismaz kādu laiku atlicināt, jo bērnam tas būs labāk – pat ja tās ir 10–15 minūtes, bērnam tas ir ļoti svarīgi.”

Protams, ka lieto pārmērīgi!”

Šis eksperiments notika rudenī, kad bērni vēl mācījās klātienē, bet, kad pēc ziemas brīvlaika mācības atsākās attālināti, arī ierastā skolas vide bija mainījusies. Pirms attālinātajām mācībām skolotāja Kadrija Beirote bija optimiste, uzskatot, ka datoratkarības problēma uz viņas klases bērniem īsti neattiecas, taču garais skolas gads ekrānos optimismu apēno.

Vai pārmērīga interneta lietošana ir pieaugusi? “Protams, ka lieto pārmērīgi,” nevilcinoties saka skolotāja, ko satiekam pēdējā mēnesī pirms mācību gada beigām. “Tas bija toreiz, kad viss bija atšķirīgi, kad viņiem nebija tik daudz stundu jābūt vieniem pašiem. Dzīvošana internetā šobrīd ir stipri vairāk. Mazais aiziet uz bērnudārzu, mamma un tētis darbā, bet ko lai visu dienu dara desmitgadīgs, deviņgadīgs bērns?”

3.d klase apgūst pasakas attālināti.
3.d klase apgūst pasakas attālināti.

Arī šajā situācijā audzinātāja meklē izeju un aicina arī citus pieaugušos vaicāt saviem skolēniem – ko vērtīgu tu tajā iegūsti? ”Ko iesaku arī vecākiem, nevis – liec nost un viss, bet ko vērtīgu tu iegūsti, kad to dari?” Atbildes, ko viņa dzirdējusi no saviem audzēkņiem liek padomāt: “Viens puisītis saka: man tad ir klusums, vai arī cits saka: es tad varu paslēpties”.

Skolotāja uzskata, ka vecākiem jāieklausās savos bērnos, jo spēlītes un interneta izklaides jau šobrīd, kamēr nevar satikt draugus, nākt uz skolu, ciemoties ir vienīgā iespēja priekam: “Savukārt, kad esi internetā, tad tur ir tie īsie mirkļi, īsās mirkļa potes – speciāli algoritmi, lai viņus uzsēdinātu uz tiem. Bērns taču netiek no tā ārā. Tāpēc jau ir tās atkarības, viņam citur nav, kur to prieku dabūt.”

Eksperiments 3.d klasē rudenī.
Eksperiments 3.d klasē rudenī.

Garais mācību gads ekrānos tuvojas noslēgumam, bet vai tas atstās sekas? Ģimenēs, kur jau pirms šī garā gada bērni rotaļājās, izzināja un apguva pasauli reālajā un ne tik daudz virtuālajā vidē, ekrāni nesagādā tik lielas raizes. Grūtāk ir tad, ja robežu un noteikumu nekad nav bijis. Ja ierastas ir sarunas par to, ko darīt, cik ilgi, kāpēc, tad tikpat viegli kā pieiet, bērns var arī iet prom no ekrāna, un vecākiem ir vieglāk.

 “Bērnam tu nevari pateikt – tu ej ārā, es te tagad e-pastus palasīšu. Bērns redz to, ko redz: to, ka mamma sēž telefonā, tētis sēž telefonā. Savukārt, ja saziņa ar bērnu ir bijusi un ir visu laiku, mājās ir uzticēšanās pilna vide, kurā bērns tiek pamanīts, nevis tikai strostēts, tad viss būs labi. Tad ir vieglāk,” pārliecināta skolotāja.

Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem lasiet LSM.lv garstāstā “Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai”!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti