Robotika ir tā joma, kas šobrīd strauji attīstās, radot ne tikai lielus industriālus robotus, kas aizstāj cilvēka roku darbu, bet arī humanoīdus robotus, kuri nākotnē varētu kļūt par mūsu sarunu biedriem.
Taču ir vēl kāda robotu grupa, kura sevi sāk pieteikt dažādās nozarēs – koboti, kas spēj paveikt darbus precīzi, efektīvi, bet vienlaikus spēj būt elastīgi un sadarboties ar cilvēku droši.
“Industriālā vidē, kur ir robots, tā sauktā ražošanas šūna tiek norobežota, lai cilvēks tur netiek, jo pārvietošanās ātrums un svars pašam robotam ir tik liels, ka traumas ir neizbēgamas, ja tur notiek kaut kāda saskare. Cilvēks, skatoties uz robotu, nevar redzēt, kas viņam ir padomā, kāda kustība būs nākamā,” skaidroja Ņikitenko.
Koboti industriālajiem robotiem ir pilnīgs pretstats – tie ir droši un spēj reaģēt uz cilvēka kustībām.
Profesors norādīja: “Ir runa par jauna tipa funkciju kopumu, drīzāk uzvedības kopumu. Pats vārds saka, ka tie ir roboti, kas vērsti uz sadarbību ar cilvēku. Uzsveru, ka tieši ar cilvēku, nevis citiem robotiem."
Vienlaikus viņš atzina, ka jaunais funkciju kopums, kas saistīts tieši ar sadarbību, rada ļoti daudz izaicinājumu, jo cilvēks savā uzvedībā ir daudzveidīgs un neprognozējams, brīžiem pats to neapzinoties.
Kobotu tehnoloģiju attīstība atrodas sākumposmā, vērtēja Ņikitenko. Tas ir aktīvs pētījumu virziens, kurā ir izdarīts ļoti daudz, bet vēl ejams tāls ceļš, un līdz galam gatavi koboti, kas spētu nolasīt visus cilvēka žestus, mīmiku, skatienus, nav radīti.
“Cilvēks ir grūti prognozējama būtne ikdienas izpausmēs – mēs žestikulējam, runājam, katram ir savs kustību komplekts. Te ir runa par sadarbību visplašākajā šī jēdziena izpratnē, tas ir gan sarunas uzturēšana, gan burtiska palīdzēšana tā, ka viens pasniedz, otrs paņem,” skaidroja profesors.
Koboti nākotnē varētu strādāt slimnieku aprūpē, kā veco ļaužu aprūpētāji, kā personāls viesnīcās, ēdināšanas pakalpojumu uzņēmumos un citur. Tas, kā koboti izskatītos, atkarīgs no konkrētā ražotāja un nozares, taču Ņikitenko skaidroja, ka izskata piešķiršana robotam nav vienkāršs uzdevums, jo cilvēks savu uzmanību maina atkarībā no tā, ko redz sev pretī:
“Jo iekārta ir līdzīgāka cilvēkam, jo vairāk mēs sagaidām cilvēkam raksturīgu uzvedību. Jo robots ir vienkāršāks, jo mēs uztveram viņu par vienkāršāku būtni un mūsu uzvedība ir vairāk piesardzīga. Šajā gadījumā ir būtisks jautājums par labu balansu starp to, kāda ir ārējā izpausme, kā robots izskatās, un saturiski, ko tad tas robots var izdarīt.”
