“Transporta slodze attīsta plaisu veidošanos. Tas ir kopējais efekts. Plaisu rada ūdens spiediens, ledus spiediens, bet attīsta transporta slodzes radītais spiediens. Tāpat transporta slodzes ietekmē tas seguma fragments tiek izsists. Parādās sākotnēji neliela bedrīte. Un tad transporta slodzes ietekmē blakus esošais laukums tiek arī sadragāts, un tās bedrītes laukums aug,“ norādīja Haritonovs.
Asfalttbetons sākotnēji ir ūdens necaurlaidīgs, taču ceļa ekspluatācijas laikā seguma necaurlaidība mazinās.
Asfaltbetons ir kā cilvēks – jaunībā var visu, bet ar gadiem noveco. Atkārtota kušana un salšana novecošanu tikai veicina.
Vai, ziemām kļūstot mainīgākām, salšanas-kušanas cikli būs biežāki, skaidras atbildes pagaidām nav.
“Ja mēs neskatāmies uz šo gadu, tad nav novērojama nekāda būtiska tendence. Ja mēs skatāmies uz diennakts vidējo temperatūru, tad svārstība katru gadu ir ļoti mainīga tieši vienas dienas intervālā – vienu dienu bija negatīva temperatūra, nākamajā pozitīva, aiznākamajā atkal negatīva. Šī svārstība neuzrāda kaut kādu konkrētu tendenci, “ skaidroja LVĢMC Klimata un skaitliskās modelēšanas klimatologs Viesturs Zandersons. Viņš norādīja, ka šogad Rīgā temperatūras svārstību, salīdzinot ar citiem gadiem, ir vairāk nekā citus gadus, taču par tendenci to vēl nevar uzskatīt.
Laiks, kad ziema mainās vietām ar pavasari vairākas reizes pēc kārtas, asfaltam ir grūts. Bet no tā cieš arī zemes ceļi.
Ja asfaltbetonam necaurlaidību nodrošina bitumens, tad zemes ceļiem šāda saistmateriāla nav. To ūdens necaurlaidību panāk ar sablīvēšanu – zemes ceļa granulometriskais sastāvs ir veidots tā, lai tas radītu tik blīvu struktūru, ka ūdens tajā nevarētu iekļūt. Taču grants ceļu bojāšanās mehānisms ir identisks – plaisās ietek ūdens, sasalstot izplešas un plaisu palauž lielāku. Tāpēc arī šajā gadījumā ir svarīgi novadīt ūdeni.
“Ja šajos slāņos nenovada ūdeni, tad tas sakrājas. Iedomājamies – apakšā sakrājas ūdens, tas sasalst un izplešas. Izplešanās iet uz augšu, un veidojas tāda kā pumpa, kūkums. Kamēr ūdens vēl ir sasalis, tas kūkums vēl var nest transporta slodzi. Bet, kad ledus izkūst un lēnām aiziet prom, tā vietā veidojas tukšums. Tā “pumpa” iesēžas un mēs redzam tādu plaisu tīklu. Mēs to saucam par noguruma plaisu. Tad seguma fragmentus izsit un mēs atkal ieraugam klasisku bedrīti,“ skaidroja Haritonovs.
Pirms kāda laika sabiedrībā parādījās diskusijas par nolietotu riepu pārstrādi un iespēju šo materiālu iestrādāt ceļu segumā, lai tas kļūtu elastīgāks un nelūztu, saskaroties ar ledu savās plaisās. Haritonovs uzskata, ka elastīga materiāla pievienošana bitumenam ievērojami uzlabos tā sala izturību un, lai arī pavisam nenovērsīs, tomēr mazinās bedru veidošanos.
Lielas intensitātes ceļiem elastīgas piedevas nav nekas jauns – jau tagad tiek pievienoti elastīgi polimēri. Bet pērn Elejas pusē izmēģināta recepte, kurā bitumenam lika klāt riepu gumiju. To, kā tas strādā ilgtermiņā, protams, varēs vērtēt ilgtermiņā. Bet jau tagad dažas atziņas ir skaidras.
“Grūtāks bija tieši pats ražošanas process tā iemesla dēļ, ka bitumens, kas ir modificēts ar riepu granulām, bija pārāk biezs. Tā rezultātā asfaltbetona rūpnīcā bija samazinātas jaudas, un ikdienā pie tādiem ražošanas ātrumiem diemžēl nav iespējams strādāt,” norādīja ceļu būvniecības sabiedrības “Igate” būvniecības departamenta vadītājs Ulvis Rudzišs.
Ražošanas procesu ir iespējams padarīt īsāku, izmainot asfalta “receptūru”, taču tas maina tā izmaksas. “Šī metode ir nedaudz lētāka nekā tradicionāli modificējot bitumenu. Asfalts, kas modificēts ar riepu granulām, ir kaut kur pa vidu starp tradicionāliem asfaltiem un asfaltiem, kas tiek ražoti, izmantojot polimēru modificētus bitumenus,” uzsvēra Rudzišs.
SIA “Eco Baltia vide” aprēķinājusi, ja visiem asfaltiem, ko ražo Latvijā, klāt liktu riepu granulas, pie pašreizējām ceļu būves jaudām un vajadzībām visus riepu kalnus par ceļiem pārtaisīt varētu divu gadu laikā. Tas nozīmē, ka tāpat teorētiski būtu iespēja tikt galā ar riepu atkritumu problēmu. Taču ir kāda blakus problēma – pētījumi liecina, ka viens no lielākajiem mikroplastmasas piesārņojuma avotiem ir mašīnu riepas. Un, ļoti iespējams, ja šie sīkie putekļi no riepām nonāk jūrā, tie laika gaitā nonāks jūrā arī no ceļiem, kuros būtu iestrādāta riepu gumija.
