Viens no iemesliem, kāpēc vecāki noteikti vēlas dēlu, ir mantojuma nodošana pēcnācējam, arī tas, kā agrāk tika organizēta dzīve – sievietes ieprecējās, pārvācās pie vīra un dzīvoja viņa vecāku mājā. Melnkalnē joprojām esot cilvēki, kuri uzskata, ka “Piedzemdēt un audzināt meitu ir kā laistīt svešu dārzu”.
“Ir ideja, ka meita ir tāds pagaidu ģimenes loceklis, kurš pārvietosies kaut kad dzīves laikā no tēva mājas uz vīra māju. Respektīvi, viņai ir šis īslaicīgums,” dalījās sociālatropoloģe.
Ja vecāki īpašumu nodod meitai, viņi vairo svešas ģimenes bagātību.
Pētījuma gaitā Kiščenko atklāja, ka darbības, kur cilvēki cerībā tik pie dēla ir ļoti dažādas. “Lielākoties Melnkalnē dzīvojošie ir pareizticīgie, un viņi izmanto arī šo reliģisko ietvaru. Viņi iet un lūdzas, un cenšas šādā veidā piesaistīt sev šo veiksmi,” sacīja pētniece.
Sievietes veic ultrasonogrāfiju, amniocentēzi vai nodod asins paraugu, lai laicīgi uzzinātu gaidāmā bērna dzimumu, un, ja nepieciešams, veic abortu.
Tas, protams, ir pretrunā ar reliģiju.
Lai tiktu pie dēla, sievietes veic arī auglības masāžas. Arī pētniece to izmēģināja, turklāt pie trim dažādām speciālistēm. Neviena no viņām nejautāja, kāda dzimuma atvasi vēlas, visas pieņēma, ka sieviete grib dēlu. Divas uzstādīja diagnozi, ka dzemde ir pārāk cieta un atrodas par augstu, trešā sacīja, ka iegūts neauglības lāsts, reiz saskaroties ar sievieti, kurai ir problēmas ar auglību, tāpēc bija jāveic attīrīšanās rituāli.
Pēc masāžas no palagiem, uz kuriem pati gulējusi, masiere uztaisīja jostu un apsēja to ap sievietes vēderu.
“Jāsaka, ka pati masāža bija nepatīkama, sāpīga un arī visa tā apsaitēšana bija ļoti sāpīga un mokoša, bet viņa teica, ka tā jābūt, ka tas ir process, kuram jāiet cauri,” ar piedzīvoto dalījās Kiščenko.
