“Tieši rūpēšanās par vērtībām un to pārnese, pielāgošana reālās darbībās noteica to, ka kustība var pastāvēt un nebeidzas, – pretstatā dažādām līdzīgām iniciatīvām Latvijā un citviet pasaulē. Rūpes tiešās pirkšanas gadījumā nozīmē arī to, ka tās dalībnieki bieži, lai spētu parūpēties paši par sevi, nemitīgi lāpīja rūpju neesamību strukturālā līmenī. Piemēram, zemnieki, kas darbojās tiešās pirkšanas kustībā, pielika daudz rūpju, lai pārvarētu sarežģījumus savā ikdienas darbā, ko sagādāja valsts līmenī neaprūpēta ceļu infrastruktūra vai produktu pārstrādes infrastruktūru neesamība, lai produktus tomēr nogādātu līdz pircējam,” pētījuma secinājumos dalījās Bankovska.
Kas ir rūpju ētika?
Dzīvot tā, lai planēta un tās resursu pietiktu arī nākamajā paaudzēm – tas ir viens no bieži izteiktiem aicinājumiem, kas pēdējā laikā arvien dzirdīgākas ausis rod ne tikai to cilvēku vidū, kuriem rūp dabas daudzveidība un vides kvalitāte. Nu jau arī finanšu pasaulē arvien vairāk tiek runāts par to, ka dzīvot un saimniekot videi draudzīgi ir ne vien atbildīgi, bet arī ekonomiski izdevīgi. Par to, kā tieši ieguvumi ilgtermiņā atmaksājas, var veidot modeļus un meklēt uzskatāmus piemērus praksē, bet kas ir tas, kas liek mums izdarīt videi draudzīgas izvēles?
Viens no morālās filozofijas virzieniem liek domāt, ka mūsu rīcību lielā mērā nosaka rūpju ētika (care ethics).
Jau 20. gadsimta otrajā pusē tā sāka attīstīties kā virziens, kurā dominējošais uzsvars tiek likts uz ideju, ka cilvēku morālā rīcība ir cieši saistīta ar to, ka pasaulē esam nemitīgā mijiedarbībā un attiecībās ar citiem – gan cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm, gan vidi kopumā.
Sākotnēji rūpju ētikā dominēja diskusijas par to, vai rūpes un tieksmi rūpēties varam uztvert kā kaut ko dabīgu, cilvēkam piemītošu, bet 21. gadsimtā rūpju ētikas uzmanības lokā ir nonākuši jautājumi par to, kādas attiecības veidojas starp dažādām sugām, kādas ir cilvēku rūpes par augsni un kā tās tālāk mūs saista visplašākajā mērogā – piemēram, zemniekiem, kas apstrādā augsni, cilvēkiem, kas patērē augsnē augušo pārtiku, tāpat arī aplūkotas tiek cilvēku attiecības ar miljoniem citu dzīvu būtņu, kas mīt augsnē, virs tās un mijiedarbojas savā starpā. Taču rūpju ētika neapstājas pie rūpēm par konkrēto dzīvotni – šajā morāles kategorijā pētnieki ir aktualizējuši arī jautājumus par cilvēka tiesībām uz augsni.
Rūpes kā saistviela
Sociālantropoloģe Bankovska ir pastiprināti pētījusi rūpju ētikas dažādus aspektus tiešās pirkšanas pulciņos. “Ikdienas līmenī ļoti daudzas mūsu izvēles un darbības nosaka tas, ko rūpju ētikas diskusijās dēvē par ikdienas rūpju ētiku. Rūpju ētiku vienmēr pavada rūpju prakse, tās ir nedalāmas. Piemēram, ģimenēs, kurās ir bērni, vecāki nemitīgi izdara rūpju ētikā balstītus ikdienas lēmumus un darbības – rūpēties par saviem bērniem. Pētot rūpju ētiku tiešās pirkšanas kustībā, mans mērķis bija saprast, kā tā darbojas dažādos tās līmeņos. Tā ir kā saistviela, morāls un praktisks virzītājspēks, kas nodrošina šīs kustības pastāvēšanu un turpināšanos,” pētījuma nepieciešamību ilustrēja Bankovska.
Pētījumā izdevās noskaidrot, ka galvenā dalībnieku motivācija bija cieši saistītas ar viņu vērtībām – patērētāju gadījumā tās bija rūpes par bērniem, sagādājot viņiem bioloģisku un arī cenas ziņā pieejamu ēdienu.
Tāpat svarīgas bijušas rūpes par bioloģiskajām zemnieku saimniecībām, kas, strādājot ar bioloģiskām metodēm, rūpējas par ilgtspējīgas dzīves vides nodrošināšanu plašākai Latvijas sabiedrībai.
Savukārt analizējot zemnieku motivāciju, Bankovska noskaidrojusi, ka viņiem svarīgi bijis strādāt bioloģiski un ilgtspējīgi, kā arī motivējoša likusies tiešās pirkšanas radītā un uzturētā produkcijas izplatīšanas shēma.
“Zemnieki tajā labprāt piedalījās. Tā kā lielai daļai zemnieku dalība tiešajā pirkšanā bija tikai viens no produktu izplatīšanas veidiem, tad vairāki no maniem pētījuma dalībniekiem atzina, ka var atļauties tajā piedalīties arī tāpēc, lai atbalstītu kopīgās vērtības. Tās principā bija rūpes par vidi un dabu, lai tajā varētu dzīvot arī nākamās paaudzes,” skaidroja Bankovska.
Visi mijiedarbojas
Viņa norāda, ka dažādie rūpju līmeņi ne vienmēr ir tieši saistīti, tomēr tie visi mijiedarbojas. “Piemēram, zemniekiem ļoti būtiski ikdienas līmenī bija rūpēties par savu saimniecību, un tas aptver ļoti dažādas rūpju darba izpausmes – par dzīvniekiem, augsni, augiem, pašu ģimenēm. Ideālu un vērtību līmenī zemnieki ikdienas rūpes lika lietā, lai ilgtermiņā rūpētos par ilgtspējīgu lauksaimniecību.
Man ļoti interesanta šķita brīvprātības principa pielāgošana un īstenošana pulciņu iknedēļas darbā. Ne vienmēr tas bija gluds process, jo vērtību izpratnes pat viena pulciņa dalībnieku vidū bija mērāmas dažādos līmeņos.
Turklāt arī izpratne par to, kas ir labs un veselīgs ēdiens, ar kuru rūpēties par saviem tuvākajiem, var būt pat ļoti atšķirīga,” norādīja Bankovska.
Pētījumi par rūpju ētiku notiek arī citviet, taču salīdzinoši maz tajos tiek mēģināts aptvert gan patērētāju, gan ražotāju ētiskās nostādnes vienkopus. Neraugoties uz to, ka rūpes par, piemēram, bērniem vai vidi ir diezgan universālas vērtības, tās var tikt izprastas atšķirīgi.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Vides fakti
