Kāpēc ārpus pilsētām dzīvojošie bērni ir priviliģētāki attālinātu mācību laikā?

Katram bērnam aiz datora ekrāna ir sava istaba, ģimene, dzīve, par kuru neviens cits neko nezina. Tāpēc viens no lielākajiem riskiem, ko veicina ilgstošas attālinātās mācības, ir arvien dziļākas un plašākas nevienlīdzības plaisas veidošanās starp skolēniem, klasēm, skolām.

ĪSUMĀ:

Var gadīties, ka mājas dzīve un apstākļi ir ideāli, lai pieslēgtos mācību procesam, bet var būt gluži pretēji. Kā atzīst vairāki izglītības un sabiedrības zinātnes eksperti, nevienlīdzības risks ir daudz lielāks, nekā šķiet pirmajā mirklī. Turklāt nevienlīdzību nerada tikai tas, ka vienam ir labāks, citam – ne tik labs interneta pieslēgums un datortehnika: nevienlīdzība ir arī tas, ka vienam siltas pusdienas darbadienas vidū tiek nodrošinātas; citam – ne. Viens ik pēcpusdienu dodas šļūkāt pa meža kalniņu, jo dzīvo ārpus pilsētas, cits – sēž daudzstāvenes dzīvoklītī, jo pulciņi arī notiek pie datora un nav īsti, kur iet. 

Dzīve ārpus telpām

“Gan mājās esošs vecāks, gan iespēja iziet ārā šobrīd ir priekšrocības, kas nav pieejamas visiem,” saka ASV Kalifornijā dzīvojošā sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Dāsa, kuras ģimenē aug un mācās divi 10 un 13 gadus veci skolēni.

Sociālantropoloģe atzīst, ka klasiski par nevienlīdzību uzskata atšķirības labklājības līmenī – piemēram, ASV viņa redz, kā vecāki algo privātskolotājus, kas sēž blakus bērnam attālināto mācību laikā, palīdzot tikt galā gan ar tehniskām, gan citām neskaidrībām.

Ir gadījumi, kad viens no vecākiem atļaujas aiziet no darba. Tāpat arī atšķiras, vai bērns apmeklē privātskolu, kur cenšas rīkot klātienes nodarbības, ievērojot attiecīgu distanci vai organizējot nodarbības ārpus telpām. To var nodrošināt mazāka bērnu skaita klasē dēļ.

Taču bez naudas un finansiālās rocības ir arī citi nevienlīdzības ierosinātāji – piemēram, vecāku izglītības līmenis un bērnu spējas, kas nevienlīdzības risku salīdzinājumā ar tiem bērniem, kuru vecāki ir mazāk izglītoti, tikai palielina.

“Priviliģētā situācijā ir arī tie, kuri nedzīvo pilsētās,” stāsta sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Dāsa.

“Bērna pieredze, pat ja viņš visu dienu ir sēdējis pie datora, ir pavisam cita, ja viņam ir dārzs, kur iziet ārā. Skolās šim nolūkam ir starpbrīži.” Tas pēc ekspertes un divu skolēnu mammas domām nozīmē, ka mazpilsētās vai privātmājās dzīvojošiem bērnam ir iespēja regulāri izkustēties, elpot svaigu gaisu, nesēdēt datorspēlēs vai sociālajos tīklos, kas pilsētas centrā var būt grūtāk.

Skolēns mācās attālinātajā online klasē

To pašu var teikt par dzīvojamo platību, jo mazākā dzīvoklī saspiestības un nospiestības sajūta būs lielāka nekā plašākās telpās. “Jā, viennozīmīgi šobrīd telpa un ārtelpa rada nevienlīdzīgus apstākļus, kas var ietekmēt mācības.”

Brāļu un māsu kompānija

Karīna Vasiļevska-Dāsa uzskata, ka nevienlīdzības risks ir arī tas, vai bērniem šajā mājsēdes un attālināto mācību laikā ir iespēja satikties un sazināties ar citiem vienaudžiem. “Piemēram, ieguvēji šajos apstākļos ir daudzbērnu ģimeņu bērni, jo, lai kā arī viņi nestrīdētos un nekautos ikdienā – jo to bērni zināmā vecumā dara – viņiem vismaz ir iespējas saziņai klātienē – vai tas būtu par mācībām, par piedzīvoto tiešsaistes stundā vai vakarā uzspēlējot galda spēles,” norāda Vasiļevska-Dāsa.

Šādā skatījumā bērni, kas ir vienīgie saviem vecākiem, var izjust lielāku izolētību nekā tie, kuriem ir lielāka kompānija mājās.

Savukārt “Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa uzsver, ka savā starpā atšķiras arī skolas – ir tādas, kas spēj saskatīt šīs bērnu psiholoģiskās vajadzības, liecina “Edurio” pētniecības centra veiktā vecāku un skolotāju aptauja attālinātajās mācības pavasarī: “Ir skolas, kas ieraudzīja savus bērnus daudz precīzāk, personiskāk. Lasīju bērnu komentārus, atbildot uz jautājumu: Ko gribētu, lai turpinās pēc attālinātā mācību procesa skolā?

Un izteikti daudz bērnu atbildēja: es gribētu, lai skolotāji par mani rūpējas tikpat daudz kā tagad, arī kad atgriezīsimies skolā.

Šis ir stāsts par attiecībām. Skolotāji aptaujā rakstīja, ka ir daudz labāk iepazinuši savus bērnus kā personības, vairāk iepazinuši savu skolēnu īsto dzīvi – kā viņi dzīvo, kādas ir viņu intereses. Šajā situācijā cilvēki kļuvuši daudz tuvāki.”

Slodze vai pārslodze?

Viens no vecāku čatos gruzdošajiem jautājumiem jau no attālināto mācību sākuma bijis, vai bērni nemācās par maz? Vai par daudz? Arī tas atspoguļo nevienlīdzību, kas vērojama skolās, un, iespējams, atšķirības bijušas arī iepriekš klātienē.

Pašvadītas mācīšanās prasmes ir:

  • vai es zinu, kas man jāpaveic;
  • vai pratīšu to paveikt;
  • vai uzdrošināšos iet pēc palīdzības, kad man to vajadzēs;
  • vai spēšu noformulēt jautājumu;
  • kāds ir mans jautājums.

To apliecina arī viens no “Edurio” aptaujas jautājumiem par to, cik lielā mērā slodze ir lielāka nekā klātienes skolā. To, ka jādara vairāk kā skolā, vidēji atzina 40% respondentu, taču galējības bija 4% un 90%. “Tā bija indikācija par to, cik dažādi strādā skolas,” skaidro Oliņa.  

“Tajās skolās, kur jau bija tradīcijas skolotājiem savstarpēji sarunāties un izlemt, ko kura klase mācīsies, pārslodzes rādītāji bija zemāki.

Ja skola spēja vienoties par vieniem tehnoloģiju rīkiem, vienu saziņas sistēmu, ievērojami samazinājās gan vecāku, gan bērnu stress. Tas nav tik daudz par tehnoloģiju iespējām, cik par skolas administrācijas spēju strādāt ar vienotu mērķi. Diemžēl šajā ziņā atšķirības starp skolām ir milzīgas.”

Līdzīgi jautājumi satrauc arī pētniekus citur pasaulē un Eiropas Savienībā, piemēram, Vācijā Darbaspēka ekonomikas institūtam, kas aptaujāja vecākus par mācībām veltīto laiku, bija iespēja salīdzināt datus pirms un pēc attālināto mācību uzsākšanas. Vācijas pētnieki norādīja, ka atšķiras attālinātajām mācībām veltītais laiks starp apzinīgajiem un ne tik apzinīgiem bērniem, proti, tieši bērni, kuri nav motivēti mācībām un kam ir zemāki sasniegumi, atzīmes un mācību rezultāti, mazāk mācās, jo daudz biežāk aizvieto laiku ar datorspēlēm, televizoru un citu izklaidi. Atšķirība nebija tik izteikta tajās skolās, kur attālināto mācību laikā jau tika paredzēts papildu  atbalsts no skolas puses tieši bērniem ar zemāku sniegumu mācībās.

Zināšanu robi nav paredzami

Arvien biežāk savos izteikumos kā psihologi, tā pedagoģijas eksperti norāda, ka ne mazāk svarīgs par apgūto (vai neapgūto) vielu ir tas, ko jebkurš skolnieks, kas nu jau vairākus mēnešus mācās no mājām, piedzīvo un pārdzīvo šajā laikā, ko galvenokārt pavada savā istabā. Tomēr lielākajai daļai vecāku un arī skolotāju satraukums ir par mācībām – par to, vai šis gads nebūs galīgi zemē metams tieši tādēļ, ka neko jau tā kārtīgi skolēns nebūs iemācījies. Vai šīm bažām ir pamats?

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela tomēr uzsver, ka šobrīd viennozīmīgi pateikt to, ka zināšanu robi būs, jo attālinātās mācības nav tas pats, kas klātienes, droši nevar: “To, kas notiek aiz ekrāna, skolotājs nevar zināt – vai bērns izprot to, ko izlasījis patstāvīgi, vai ieslēdzis datoru bez video, patiesībā tur sēž pats vai, skaņu izslēdzis, dara ko citu.

Tas nozīmē, ka būs jāpārskata, ko šajā periodā skolēni patiesībā ir apguvuši – gan tiem, kuriem vecāki palīdzēja, gan tiem, kuriem – ne.

Lai vai kā mēs katrs varam vai nevaram uztraukties par rezultātiem, ministrija vērtēs skolas. Arī psihologi un izglītības zinātnieki vērtēs, kas pa šo laiku ir noticis, kā šis process ietekmējis bērnu un jauniešu psihi, zināšanas – vai ir šie zināšanu robi, vai to nav. Jo varbūt nav? Varbūt ceļam putas, uzskatot, ka viss, kas bērniem skolā ir jāmācās, ir baigi svarīgi, bet varbūt nonāksim pie atziņas, ka svarīgas ir pavisam citas zināšanas, nevis tās, ko bērni līdz šim mācījušies. Varbūt tas viss ir tādas putas, ar ko esam dzīvojuši?”

Ne visi var iztikt bez vecākiem

Arī “Skola2030” pārstāve Oliņa norāda, ka nav un nebūs vienkārši izvērtēt, vai, kam un cik lielā mērā mācības attālināti ir ļāvušas apgūt jauno vielu vai ne: “Paļaujamies uz to, ka skolēns spēj patstāvīgi mācīties, viņam ir pašvadītas mācīšanās prasmes.”

Tomēr, kā norāda Zane Oliņa, tādu bērnu, kas piedzimuši ar šīm prasmēm, kuras nekad iepriekš viņam nav mācītas, noteikti ir mazākums.

“Otra lieta, ka paļaujamies uz to, ka vecāks izdarīs visu pārējo – izskaidros, palīdzēs saorganizēties darbam, atradīs veidu, kā motivēt, un pārliecināsies, ka darbs ir paveikts laikā. Un skolotājam tikai atliks ielikt atzīmi. Un šī tradīcija, ko apstiprināja “Edurio” pētniecības centra veiktā vecāku un skolotāju aptauja attālinātajās mācības pavasarī, ir ļoti spēcīga.

“Šāds modelis nevar darboties tādēļ, ka centrālais risks ir nevienlīdzības risks. Tas nozīmē, ka tie bērni, kuriem nav patstāvīgas mācīšanās prasmes, kas nav pašmotivēti, atpaliek arvien vairāk un viņu interese par mācībām pazūd.

Un otrs milzīgs risks ir, ja bērniem nav mājās vecāku, kas var viņus atbalstīt, nevis tāpēc, ka viņi negrib, bet gan tādēļ, ka viņi visu dienu ir darbā vai arī mājās vispār nav vecāku. Tie bērni atpaliek daudz vairāk.”

Pastāv bažas par to, vai un cik uzticamas ir attālināto mācību laikā iegūtās atzīmes – ja tās tiek izmantotas, lai izvērtētu skolotāja darbu, tad tām varētu būt jēga, uzskata sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Dāsa, kura vēl pavasarī savos sociālajos tīklos ierakstīja, ka likt atzīmes par darbu, ko palīdzējis veikt vecāks un ko ne, – ir nevienlīdzīgi.

“Manuprāt, šobrīd skolotāja uzdevums ir pārliecināties, ka tas bērns otrpus ekrānam ir daudz maz normālā garīgā veselībā, nevis ķeksīša ievilkšana pie katra uzdevuma. Tas gan caur ekrānu ir ļoti grūti,” atzina Vasiļevska-Dāsa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt