“Klasiskās ir tā saucamās novājinātu vai neaktīvu vīrusu vakcīnas. Tas nozīmē, ka vispirms ir jāsaražo pats vīruss, pēc tam tas jānovājina vai jānogalina. Lai radītu šāda veida vakcīnu, par vīrusu nav nepieciešams daudz zināt,” sacīja profesors Tārs.
Iemesli, kādēļ joprojām nav vakcīnu pret dažādām slimībām, piemēram, pret HIV, nav saistīti ar pašu vīrusu. Šajā gadījumā, lai izveidotos organisma imūnā atbilde uz vakcīnu, nepieciešama spēcīga imūnsistēma, taču HIV uzbrūk un novājina tieši šīs sistēmas šūnas. Vēl viena problēma ir HIV lielā mainība – tā ir daudz straujāka nekā koronavīrusam.
Arī pret C hepatītu joprojām nav izdevies izstrādāt vakcīnu, jo vīruss, kas izraisa šo slimību, ir vēl mainīgāks – pat viena cilvēka organismā veidojas daudzi šā vīrusa varianti.
Neraugoties uz strauji mainīgo sezonālās gripas vīrusu, vakcīnas pret gripu tomēr ir, taču to efektivitāte ir krietni zemāka, salīdzinot ar Covid-19 vakcīnām. “Koronavīruss ir samērā pateicīgs objekts vakcīnas radīšanai, jo tā mainība ir lēna, lai gan mēs jau zinām vairākus tā variantus. Neraugoties uz atšķirībām, tie ir 99,9% savstarpēji identiski,” piebilda Tārs.
