Ir laiks mūsu dzīvē, kad apkārtējo pasauli sajūtam īpaši asi un jutīgi, un ir laiks, kad kļūst grūtāk sadzirdēt čukstus, izlasīt burtus un apkārtējā pasaule "sāk pazust tulkojumā" mūsu maņu orgānu dēļ. Cilvēkam, kļūstot vecākam, vājāka kļūst dzirde, acīm trūkst asuma un arī pirkstu gali kļūst nejūtīgāki. Šis process daudziem cilvēkiem ir daļa no novecošanas.
"Mūsu organisms nolietojas, šūnas zaudē savu atjaunošanās spēju, un arī maņu funkcijas ar laiku pavājinās, bet ne visas vienlaicīgi.
Notiek dažādi. Dažam jau 40 gados mazliet dzirde var sākt mazināties. Lasīju par garšu, ka pat tā 70 gados var mainīties. Piemēram, var nejust vairs sāļu garšu un sākt lietot pastiprināti sāli, nemaz to nemanot," stāstīja Riekstiņa.
Jāņem vērā, ka zinātnē tiek runāts gan par bioloģisko vecumu, kas ir tas, kā mūsu organisms dzīvo savu dzīvi, un hronoloģisko vecumu – gadiem pasē. Un bieži vien cilvēki, kas jūtas jauni, pēc sava bioloģiskā vecuma arī ir jaunāki .
"Tas ir bioloģiski pamatoti, tā var būt, jo mums dažādi tās šūnas darbojas, ir ielikta tā programma dažādi. Tas ilgdzīvošanas rekords šobrīd ir 120 gadi, kas ir sasniegts, un tātad teorētiski to var, bet ne visiem tā būs. Bet tas ir pilnīgi bioloģiski izskaidrojams, ka daži var justies jauni neatbilstoši ierakstam pasē," norādīja Riekstiņa.
Arī uztveres funkcijas, uztveres jutība un ātrums, un dažādi citi parametri mūsu dzīves laikā pavājinās, bet ne vienlaikus.
"Ja ir kāda no šīm funkcijām traucēta, ir tā saucamie kompensatorie mehānismi, teiksim, neredzīgiem cilvēkiem tauste nepavājinās – visa mūža laikā tauste faktiski paliek relatīvi noturīga, konstanta pēc tās stipruma," skaidroja Šķilters.
Viņš uzsvēra, ka novecošanās procesā ir ārkārtīgi lielas individuālās atšķirības.
"Ļoti bieži aizmirstas fakts, ka maņas ir saistītas. Ja kopumā mums kļūst vājāka redze, citas maņas to mēģina kompensēt.
Vienkārši tā problēma ir tāda, ka tad, kad cilvēks paliek gados vecs un redze kļūst kritiski vāja, vai varbūt dzirde, tad mums ir vienkārši lielāka slodze mūsu tā saucamajiem kognitīvajiem uzdevumiem. Teiksim, problēmu risināšana, orientēšanās vidē, arī sakārtot mūsu dienas kārtību prasa lielāku slodzi, jo mēs vienkārši vājāk redzam vai sliktāk dzirdam," norādīja Šķilters.
Viņš vērtēja, ka kopumā vislabāk pētītās maņas ir tieši redze un dzirde, mazāk garša, oža pavisam maz. Skaidrs, ka oža dzīves laikā arī mazinās, bet process varētu būt atšķirīgs no vides un dzīves veida.
"Smēķētājiem, piemēram, uztveres funkcijas daudz straujāk krītas, arī kairinājuma sliekšņi ir daudz augstāki," Šķilters piebilda.
Tāpat viņš atklāja, ka ir pētīts arī, kas notiek ar cilvēku emocijām saistībā ar maņām novecojot.
"Cilvēkam dzīves laikā emociju intensitāte krītas, tāpēc veci cilvēki ir draudzīgāki. Bet ir viens liels "bet", domājot par emocijām, kas dzīves laikā nekrītas un saglabājas relatīvi konstantas – tā ir vajadzība pēc laimes.
Arī veciem cilvēkiem šī emociju intensitāte nekrītas, vajadzība pēc tās nemazinās. Un ilgtermiņa pētījumos konstatēts, ka tie cilvēki, kuriem ir intensīvi kontakti ar ģimeni, ar bērniem, noveco daudz draudzīgākā veidā. Respektīvi, viņu kognitīvās funkcijas saglabājas daudz ilgāk," uzsvēra Šķilters.
"Bet ir tāda tendence, ka tomēr [novecojot] palielinās arī depresijas iespējamība, nomāktība. Un tas apliecina vēl vairāk, ka cilvēkiem gados ir vajadzīgi sociālie kontakti, lai apkārt ir ģimene vai draugi, lai viņi ir daļa no sabiedrības, lai viņi nav izolēti vieni paši, jo tas var veicināt tādu atslēgšanos un funkciju samazināšanos," piebilda Riekstiņa.
