Zinātnes vārdā

Ko nozīmē būt skeptiķim mūsdienās?

Zinātnes vārdā

Vai latvju sēņotāji izglābs pasauli? Saruna ar sociologu Miķeli Grīviņu

Kāpēc medicīnā vajadzīgas tiesības? Saruna ar LU asoc.prof. Solvitu Olsenu

Jebkuram Covid-19 ierobežojumam jābūt zinātniski pamatotam. Saruna ar profesori Olsenu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ja citās jomās nevienlīdzību kaut kādā mērā varam pieciest, tad nevienlīdzība veselības jomā ir ārkārtīgi sāpīgs jautājums, jo veselība ir mūsu eksistences priekšnoteikums, pārliecināta Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena, kura – pēc iegūtas medicīniskās, bet pēc tam juridiskās izglītības – specializējusies medicīnas un pacientu tiesībās.

Olsena sarunā ar Latvijas Radio LU radio NABA raidījuma “Zinātnes vārdā” vadītāju Ivaru Austeru uzsver, ka pandēmijas situācijā nevienlīdzība medicīnas tiesību jomā atklājusies īpaši spilgti, kā arī skaidro nepieciešamību jebkādus Covid-19 ierobežošanai pieņemtos lēmumus balstīt zinātniski pamatotā informācijā.

 

Kas ir medicīnas tiesības vai tiesības medicīnā? No kurienes tās radušās?

Tiesības kā sabiedrībai raksturīgu fenomenu rada pati dzīve un cilvēki. Plašākā izteiksmē mēs runājam par dažāda veida noteikumiem, kas nodrošina sabiedrības dzīves organizāciju, kārtību, labklājību, drošību un konfliktu nevardarbīgu risināšanu. Arī medicīna ir sabiedrībai raksturīga parādība, un tiesības medicīnā pastāv kopš antīkiem laikiem. Labākais mums zināmais medicīnas tiesību vēstures piemineklis ir Hipokrāta zvērests.

Mūsdienu demokrātiskās valstīs tiesības ir ieguvušas citu raksturu, un mēs tās vairāk saprotam ar vispārzināmām sabiedrības un parlamenta pieņemtām normām, bet vēsturiski medicīnas, ārstu darbība ir reglamentēta un noteikta ar dažādu tiesību normu palīdzību, kodeksiem, dažādiem noteikumiem un tamlīdzīgi. Viens no vispārzināmiem un seniem principiem ir ārstu konfidencialitātes pienākums, un tas ir primāri veltīts sabiedrības veselības aizsardzībai – mums ir jāpanāk, lai saslimušie cilvēki iet pie ārsta, spēj viņam uzticēt savus noslēpumus, var saņemt palīdzību, izveseļoties un dzīvot tālāk un neapdraudēt citus. Diemžēl ļoti bieži redzam graujošus piemērus, ka tas ir aizmirsts.

Piemēram, nesen kāda liela slimnīca izplatīja paziņojumu, kurā saka, ka pacients ir aizgājis uz slimnīcu un melojis.

Bet pacients drīkst melot? Vai līdz ar tiesībām nav jārunā arī par pacientu pienākumiem? Grūti iedomāties situācijas, kurās pacients varētu speciāli samelot. Varbūt izvēlas samelot iedomātu vai reālu draudu dēļ – ja kāds uzzinās, ka man ir kāda noteikta veida slimība, man var rasties problēmas.

Tur jau tā lieta, tāpēc uzsvēru konfidencialitātes pienākumu – mums tā izpilde klibo. Ja pacientam rada bailes tas, ka viņa slimības dēļ kāds pret viņu varētu vērsties, tā ir pilnīgi normāla cilvēciska reakcija – mēģināt sevi pasargāt, un melošanu mēs izmantojam kā vienu no risinājumiem.

Droši vien katram, kurš kādreiz ir gājis uz medicīnas iestādēm, ir nācies sastapties ar situāciju, ka viņa vārdu un uzvārdu, diagnozi ārsts vai medmāsa nosauc, to dzirdot arī citiem, piemēram, gaitenī vai uzgaidīšanas telpā. Kāpēc ir tik sarežģīti pilnīgi anonīmi apmeklēt kādu ārstniecības iestādi un ko šajā jomā var uzlabot?

Pacienta vārds un uzvārds ir ārsta noslēpums. Ārstam nav tiesību publiski izpaust, kādi tieši pacienti pie viņa atnākuši. Latvijas ārstniecības iestāžu prakse rāda, ka šis princips netiek ievērots. Pirms diviem gadiem pavadīju kādu pacientu uz ambulatorās ārstniecības iestādes uzņemšanu un, gaidot viņu koridorā pie reģistrācija lodziņa, rakstīju blociņā visādus pārkāpumus. Pavisam stundas laikā pierakstīju kādus 12, kuru vidū bija personas datu izpaušana, pacientiem bija jānosauc, kādus izmeklējumus viņi vēlas veikt un tamlīdzīgi.

Jāsaprot, ka cilvēka slimība ir nelaime, un cilvēki lielākoties negrib izrādīt savas nelaimes, tā ir sensitīva informācija, taču, nonākot slimnīcā, viņa nelaime nereti tiek nolikta kā uz paplātes.

Esmu bijusi lieciniece situācijai, kad uzņemšanā aiz aizkariņa tika sniegta palīdzībai jaunai sievietei, kura bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Visi klātesošie bija spiesti noklausīties viņas stāstu.

Ieskaitot to, cik viņai bērnu, kā viņu sauc, kāda ir viņas dzimumdzīve un kāpēc viņa izdarīja to, ko izdarīja.

Tās ir traģiskas situācijas, tā ir cilvēku pazemošana, iznīcināšana. Un tad mēs tagad gribam, lai pacients savus lielos noslēpumus stāsta, ja viņš jau atnāk ar milzīgām bailēm.

Ko jūs kā medicīnas tiesību asociētā profesore darāt LU? Ko nozīmē šajā jomā veikt pētniecību, un kādā veidā universitāte var palīdzēt šo tiesību ievērošanā, uzlabošanā?

Strādāju LU tāpēc, ka redzu lielu jēgu tam, ko mēs darām. Ja runājam par mācīšanu, lai mēs uzlabotu sistēmu, mums ir jāpanāk, ka medicīnas darbinieki, kas sistēmu organizē un tajā strādā, ir zinoši tiesību jautājumos. Pretējā gadījumā pacienta tiesību īstenošana ir ļoti vāji iespējama. Tāpēc ir ļoti svarīgi mācīt medicīnas studentiem tiesības un panākt, ka viņi zina, kas ir jādara, kā ir jādara un vēl vairāk – ko nekad nedrīkstētu darīt, jo tas viņus gan pasargās no nelikumīgas darbības, gan lielā mērā nodrošinās veiksmīgu ārstēšanu.

Kopā ar kolēģiem no Rīgas Stradiņa universitātes un Banku augstskolas pētām, kā Covid-19 pandēmija ietekmē veselības aprūpes sistēmu. Mūsu uzdevums ir izstrādāt priekšlikumus rīcībai, kāda būtu nepieciešama, lai valsts un veselības aprūpes sistēma labāk varētu rīkoties pandēmijas apstākļos. Mans un manas komandas pētniecības temats ir cilvēktiesību īstenošana pandēmijas apstākļos, jo arī šajā laikā tās nedrīkstētu ierobežot nesaprātīgi un bez tiesiska pamata, kā tas ir noticis kopš marta, piemēram, gadījumos, kad cilvēkiem intensīvās terapijas nodaļās aizliegta mobilo telefonu lietošana vai dzemdētājām liegta partneru klātbūtne dzemdību laikā.

Kas nosaka to, ko un kā drīkst ierobežot? Kur ir robeža?

Mums ir lielisks instruments – Satversme, kas nosaka, kad un kādā kārtībā drīkst ierobežot cilvēktiesības. Tajā teikts, ka, ja sabiedrības veselībai aizsardzības vajadzībām nepieciešams ierobežot kādas pamattiesības, to drīkst darīt likumā noteiktajā kārtībā, tātad izdodot likuma normas un izvēloties tos ierobežojošos līdzekļus, kas ir zinātniski pamatoti un nepieciešami, lai sasniegtu šos sabiedrības veselības mērķus.

Bet tur vienmēr paliks telpa diskusijām, jo zinātnes pamatojums un atziņas nav absolūtas, tur ir nenoteiktība.

Nenoteiktība un milzīgs zinātnisks progress ir šīs pandēmijas divi raksturojošie apstākļi! Ja lēmums tiek pieņemts, tam ir jābalstās tajā brīdī pieejamos zinātniskajos datos. Nenoteiktības faktoru var un drīkst ņemt vērā, bet ir svarīgi, lai tas pamatojums būtu.

Taču gadījumam par telefonu aizliegumu slimnīcās nav nekāda pamatojuma, tas ir patvaļīgi slimnīcas noteikts ierobežojums, kas no malas izskatās kā tāda varas izrādīšana.

Mums jāpārbauda lēmumu izdevēju, kas nosaka kaut kādus ierobežojumus, norādītie  pamatojuma avoti, vai tie satur zinātniska rakstura informāciju, kuru mēs varētu patstāvīgi pārbaudīt. Pētot Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra izdotos dokumentus, mēs neatrodam pamatojumu, un tas mani ļoti uztrauc.

Cits temats ir publiskā komunikācija, piemēram, Pētera Apiņa apgalvojums, ka bērni ar Covid-19 neslimo, ir zinātniski aplams, un šāda veida ārstu rīcība lielā mērā vispār grauj mums iespēju cīnīties ar pandēmiju, jo cilvēkiem trūkst iespējas saprast, ko tad vajadzētu klausīties. Tāpēc tas arī ir ļoti svarīgi, lai katram, kas kaut ko runā, lai viņam, ja to paprasītu, būtu pamatojums, kāpēc mēs to un to esam noteikuši, kāpēc mēs to un to mainām.

Pasaulē ir divas vadošās tendences – zināšanās balstīta politika un populismā balstīta politika. Zinātnieki pētījumā jau raduši apstiprinājumu tam, ka Donalda Trampa (ASV prezidents – red.)  politika radījusi vislielāko kaitējumu, izplatot nepatiesu informāciju par Covid-19 un tā ierobežošanu. Un ir valstis, kas lēmumu pieņemšanu balsta zināšanās. Jā, arī šī politika var būt kļūdaina, piemēram, Vācijā zinātnieki vēl februārī teica valdībai, ka šis vīruss tik strauji nevar izplatīties, bet tagad viņi atzīst, ka tas pieņēmums bijis kļūdains. Visi to zina un turpina strādāt tālāk. Tā kā mums vienmēr ir jāpasaka, ka tas, ko es šobrīd saku, ir balstīts manās šodienas zināšanās un, iespējams, cerams, ka rīt man būs labākas zināšanas par to tematu.

Latvijā tas provinciālisms ir diezgan izteikts, piemēram, jautājumā par masku efektivitāti.

Mani šausmināja valdības un amatpersonu pieeja aprīlī, maijā, jūnijā, stāstot, ka masku efektivitāte Covid-19 ierobežošanai nav pierādīta. Jau aprīļa sākumā “British Medical Journal” bija vairāki raksti par šo tematu, un pēc tam šādi raksti nāca klāt, bet mums, man tajā skaitā, “Twitter” mēģināja stāstīt, ka tas neesot pierādīts!

Daudzi cilvēki dīvainā kārtā ir skeptiski par vakcīnām, jēgu tās lietot. Kā medicīnas tiesības raugās uz šiem jautājumiem – vai cilvēkiem ir tiesības nevakcinēties, un ja jā, tad kāpēc? Vai drīkst ļaut cilvēkiem pašiem veikt šo izvēli?

Šeit ir vairāki aspekti. Katram cilvēkam demokrātiskā valstī ir trīs pamatbrīvības – cieņa, brīvība un pašnoteikšanās, un medicīnas tiesībās mēs operējam tikai ar šīm brīvībām. Piespiedu mehānismus, kādi ir raksturīgi krimināltiesībām, mēs atļaujam izmantot likumiski tikai ļoti retos gadījumos, kad ir tieši un būtiski apdraudējumi, piemēram, ļaujot piemērot piespiedu ārstēšanu cilvēkiem, kuri veselības problēmu dēļ izdarījuši smagus pārkāpumus, bet arī tad vēl rūpīgi jāvērtē katrs gadījums.

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropā nepieļaus nedrošas vakcīnas ieviešanu – kad tā būs, tā būs pilnīgi droša. Un jau tagad ir skaidri pateikts, ka vakcinācija būs brīvprātīga. Taču problēma, kāpēc mēs bieži nevaram palīdzēt ne sev, ne tuviniekiem, kāpēc mēs nesasniedzam ārstēšanas rezultātus, ir tā, ka cilvēkiem veselības zinātība ir ārkārtīgi zemā līmenī, tajā skaitā arī mediķu vidū, ja runā par pašu veselību.

Cilvēki nespēj atšķirt viltus ziņas no patiesas informācijas par vakcināciju.

Ir cilvēki, kuriem vienkārši nav zināšanu un prasmju informāciju izvērtēt un tad pieņemt zināšanās balstītus lēmumus. Veselības zinātība nav īpaši izplatīta arī citās Eiropas valstīs, un vakcinācija ir piemērs, kur mūs šis zinātības trūkums reāli apdraud.

Cilvēkus, kuri ir pret vakcināciju, jau nevar vienkārši izglītot. Tu vari stāvēt uz galvas, vari viņiem dot faktus, datus, bet viņi to neņems pretī. Tā nebūs diskusija pēc būtības.

Nesen piedalījos zinātniskā sesijā par veselības zinātību, kur uzstājās eksperti, kas šo jautājumu jau pēta desmit gadus, un viņu iegūtie jaunākie dati mums atklāj, ka, ja mēs izmantojam pareizus līdzekļus, lai pacientus informētu, mēs sasniedzam zinātību 95% populācijas. Taču mēs nenodarbojamies ar šo izglītošanas darbu, mums arī trūkst instrumentu, lai to darītu. Vakcinācija, ņemot vērā to, ka šo jautājumu ļoti bieži izmanto politikas, naida kurināšanai jeb cilvēku satricināšanai, nav tas labākais piemērs, bet mums jau kopumā arī citas cilvēku veselības zināšanas ir salīdzinoši vājas. Cilvēki pat nevar vadīt savu rīcību, lai izvēlētos dzīvot ilgāk un ar mazāk sāpēm, pat tad ja viņiem ir kāda hroniska saslimšana.

Kur tagad virzās tā medicīnas tiesību joma, kas, mainoties tehnoloģiju sasniegumiem, jaunām zināšanām, mainās no tiesību viedokļa?

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, kas mums būs aktuāls tuvākajā un tālākajā nākotnē no medicīnas tiesību viedokļa, ir trīs lielie temati – Covid-19 vēl spilgtāk atklāja, cik mums ir netaisnīgas sistēmas, cik netaisnīga sabiedrība un cik daudz cieš mūsu vājākās sabiedrības grupas, tajā skaitā darbinieki, kas dara salīdzinoši vienkāršos darbus. Un tas ir tiesību jautājums, kā šo līdztiesību labāk nodrošināt. Otrs jautājums ir pacientu drošība, jo, lai arī cik mums ir jaukas iekārtas un cik lieliskas ir tehnoloģijas, pēc jaunākajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem četri no desmit pacientiem cieš kaitējumu ārstniecības iestādē. Un trešais ir mūsu sabiedrības dzīves, tajā skaitā veselības aprūpes digitalizācija, tostarp mākslīgais intelekts. Mēs redzam, ka cilvēki, kuri jau sākotnēji bija labāk digitāli aprīkoti un ar labākām digitālām prasmēm, mazāk zaudēja veselības pakalpojumu pieejamībā, savukārt tie, kas jau pirms tam bija vājāki un kam nebija vajadzīgās iekārtas, arī neko nevarēja izdarīt un palika nesasnieguši to, ko viņi gribēja. Tā ir milzīga nevienlīdzība, un faktiski visa organizācija ved uz diskrimināciju.

Mums būtu jādara viss, lai tie vājākie 10% tiktu aizsniegti, jo, ja mēs viņus aizsniegsim, tad faktiski visi pārējie sasniegs mūs paši.

Cilvēks rada visus šos instrumentus, tajā skaitā mākslīgā intelekta algoritmus, tātad šeit dažāda veida diskriminējošos elementus jau pat var iebūvēt, lai, piemēram, sasniegtu zinošākos, varošākos klientus. Kopsavelkot var teikt, ka nevienlīdzība ir milzīga un tas ir mūsu sabiedrības kopējais izaicinājums.

Veselības nevienlīdzība ir mūsu lielākais bieds. Ja citur mēs nevienlīdzību varam kaut cik izturēt, piemēram, dzīvojot lielākā vai mazākā dzīvoklī, būtiski mūsu dzīve no tā nemainās, tad veselība ir mūsu eksistences priekšnoteikums. Ja vieniem eksistences priekšnoteikumi ir daudz labāki nekā otriem, tad, protams, tie pirmie daudz vairāk būs spējīgi sasniegt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti