Aktuāli

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola par obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām

Aktuāli

Nākotnes stāsti: Vaboļu pētnieks Baltkrievijas pierobežā - Uldis Valainis

Nākotnes stāsti. Sanita Reinsone desmit gadus pētījusi apmaldīšanās stāstus

Jaunie zinātnieki stiprai valstij: Sanita Reinsone desmit gadus pētījusi apmaldīšanās stāstus latviešu folklorā

Latvijas Folkloras krātuves digitālā arhīva vadītāja Sanita Reinsone pirms četriem gadiem aizstāvējusi doktora darbu par apmaldīšanās stāstiem un vadātāju latviešu folklorā. Bet publiski viņa vairāk zināma kā autore grāmatai „Meža meitas”, kurā apkopoti stāsti par sieviešu dzīvi mežā Otrā pasaules kara izskaņā.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts uz Gaismas pili pārcēlās kopā ar Dainu skapi pirms diviem gadiem. Ap to laiku publiski pieejams kļuva arī Folkloras krātuves digitālais arhīvs, ko vada Sanita Reinsone.

Sanita Reinsone, iespējams, publiski visvairāk zināma kā grāmatas „Meža meitas” autore. Viņas apkopotie stāsti par sieviešu dzīvi mežā Otrā pasaules kara izskaņā pērn tika nominēti arī sabiedrisko mediju kultūras balvai kā „Gada pārsteigums”.

„Man bija pārsteigums, ka „Meža meitas” bija tik pirkta grāmata. Kad vēl biju ceļā uz šo grāmatu, man bija šaubas, vai tas vispār kādam būs vajadzīgs. Man pašai tas ārkārtīgi interesēja.

Man likās ļoti svarīgi to apkopot, darīt godu šīm sievietēm un ļaut viņām būt sadzirdētām. Bet es nespēju iedomāties, ka tas ir tik svarīgi tik daudziem cilvēkiem.”

Tā Sanita atbild uz jautājumu, vai savā zinātnes lauciņā viņa Latvijā jūtas vajadzīga. Daudz darbu tapis uz institūta gadiem ilgu pētījumu bāzes, pat ja tā paliek plašākai publikai nepamanīta.

Līdz „Meža meitām” viņu aizveda pirms četriem gadiem aizstāvētais doktora darbs par neparastu tēmu – apmaldīšanās stāstiem un vadātāju latviešu folklorā. „Devos pie cilvēkiem, un šis lauka pētījums ilga apmēram desmit gadus. Braucu uz vienu vietu, uz otru, lai tiktu aptverta visa Latvija, visas paaudzes. Klausījos, ko cilvēki stāsta par vadātāju un apmaldīšanos mūsdienās. (..) Es savos pētījumos nedodu skaidras atbildes, bet cenšos parādīt, cik tas viss ir nenoteikti un cik ļoti mūsdienu versijas ietekmē pagātnes versijas.

Vadātājs patiesībā latviešiem ir diezgan unikāls. Nevienai citai apkārtnes tautai nav tāda speciāla gara speciāli priekš apmaldīšanās,” stāsta pētniece.

Par savu darbu Sanita Reinsone stāsta ar tik lipīgu aizrautību, ka gandrīz gribas tūlīt uzrotīt piedurknes un mesties folkloras krājumu izpētē. Tāpēc interesanti, ka skolas laikā Sanitu vairāk interesējusi nevis folklora, bet vēsture un informācijas tehnoloģijas.

„Bet es kaut kādā veidā nokļuvu filoloģijas fakultātē. Biju domājusi, ka gan jau drīz došos no turienes projām, bet jau pirmajā kursā ļoti aizrāvos ar folkloru. Zinātniskā iestādē es strādāju kopš 2001.gada, bet es sāku Matemātikas institūtā pie Andreja Spektora – brīnišķīga mentora, kurš toreiz mūs, vairākus filoloģijas studentus, paņēma pie sevis, un mēs digitalizējām latviešu literatūras klasiku. Andrejs Spektors mums ielika patstāvības pamatus,” saka Sanita.

Digitalizēšanas pieredze Sanitai Reinsonei šodien noder Folkloras krātuves digitālā arhīva vadībā.

Tikšanās ar Latvijas Radio nebūtu pilnīga bez arhīvu apskates, tādēļ Sanita ļauj ieskatīties telpā, kur plauktos sānu pie sāna stāv numurētas pelēkas kastes ar saviem diviem miljoniem vienību: „Tas ir viens no lielākajiem un vecākajiem folkloras arhīviem Eiropā. Un tās pērles, kas ir katrā no šīm kastēm, ir kas tāds, uz ko mēs vēl aizvien priekā lūkojamies.”

Sanita no kādas kastes rūpīgi izceļ paštaisītu žurnālu, kur 20.gadu skolēni ar neticami mākslinieciskām ilustrācijām papildinājuši pašu savāktos buramvārdus: „Tagad tas viss ir aplūkojams internetā ļoti sīki un smalki.”

Ar to saistās arī vēl kāds šogad plaši izskanējis Folkloras krātuves veikums – Valodas talka, kurā šodienas skolēni portālā garamantas.lv šifrēja simt gadus senus skolēnu vākumus. Šifrēšana ieguva lielu popularitāti arī pieaugušo vidū un turpinās joprojām. 

Jautāta, vai viegli būt humanitāro zinātņu pētniekam šodienas Latvijā, Sanita Reinsone saka: „Man šķiet, ka ir jābūt ārkārtīgi lielam entuziastam. Zinātnes situācija mūsdienās ir ļoti savāda, jo viss balstās uz projektiem. Ja ir projekts, tad tev ir alga, ja nav projekta – nav algas. Un humanitārajām zinātnēm, man liekas, šobrīd ir tāds pārdomu laiks.

Jo nāk liels spiediens no izglītības un zinātnes politikas veidotājiem, ka ir jādomā tautsaimniecības virzienā, proti, produktam ir jābūt pārdodamam. Un tas ir tas, ar ko humanitārajām zinātnēm iet grūtāk.

Lai gan, protams, šie pētījumi ietekmē cilvēkus, skatās, kas viņiem ir vajadzīgs. Tie ir mazliet citādāki procesi nekā izstrādāt, teiksim, konkrētu produktu veselībai. Bet es domāju, ka bez tā nevar iztikt un to nevajag noniecināt.”

Taujāta, kā viņa Latvijas zinātnē sevi redz arī pēc gadiem 20, pētniece atbild: nespēju iedomāties, ka mans darbs mani varētu sākt neinteresēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti