Zinātnē ir cilvēks
Arvien vairāk tiek runāts, domāts un pētīts kā savā darba laukā jūtas zinātnieki. Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs, socioloģijas zinātņu doktors Miķelis Grīviņš stāstīja, ka vēlas, lai zinātnieki kļūst gudrāki, spēj pildīt savus zinātnieka pienākumus un starptautiskajā vidē būtu konkurētspējīgāki. Viņš skaidroja, ka tā nav tikai Latvijas problēma, tā tā ir visā pasaulē.
"Sistēma, kas ir uzbūvēta, ir tik ļoti vērsta uz konkurētspēju, apliecināšanos, spēju piesaistīt finansējumu un risināt degošus jautājumus, ka tas rada efektus uz cilvēka labsajūtu un ilgtermiņā arī uz mentālo veselību," norādīja Miķelis Grīviņš.
Grīviņš piebilda, ka rodas paradoksāla situācija, jo cilvēkiem, kuriem būtu jānes uz priekšu lāpa ar gaismu jeb zināšanām, kurām vajadzētu sekot, pašiem nākas cīnīties ar izdegšanu un grūtībām atrast pašapliecinājumu vidē, kurā viņi strādā.
Zinātne ir specifisks lauks
"Mēs dzīvojam laikā, kas ir daudz straujāks un visiem sektoriem ir grūti tam pielāgoties," stāstīja Grīviņš. Tas, ko par zinātnieka darbu redz sabiedrība, ir ļoti neliela daļa no tā, ko zinātnieks dara, bet ir ļoti dažādi zinātnieki. Piemēram, vienā zinātnes jomā finansējums ir lielāks, bet Latvijā tam atvēlētais finansējums ir mazāks. Tāpēc zinātniekam nākas satraukties par to, kā piesaistīt finansējumu."
"Ir zinātnieks, kurš jau ir nostabilizējies, viņam principā ir skaidrs, kā veidosies viņa karjera. Otrs tikai sāk savu karjeru un paralēli saviem pienākumiem viņam jādomā par to, vai pēc diviem vai trīs gadiem šī vieta zinātnē būs," norādīja Grīviņš.
Arī "nē" ir atbilde
Pētījuma rezultātam, kādu sagaida sabiedrība vai finansētājs, ir jābūt ar konkrētām atbildēm, bet zinātnieks var būt nonācis pie tā, ka gaidītie rezultāti nestrādā, un tā ir viņa atbilde. Grīviņš stāstīja, ka var demonstrēt pētījumus, kuros gan apstiprinās, gan neapstiprinās izvirzītās hipotēzes vai sākuma mērķi, bet skaidrs, ka ērtāk ir publicēt pētījumus, kuri pierāda ko jaunu.
Problēma, pēc Grīviņa domām, ir tā, ka ļoti grūti novilkt līniju starp kvalitatīviem un kvantitatīviem atskaitīšanās rādītājiem:
"Ir ļoti neliela cilvēku daļa, kas var objektīvi izvērtēt kvalitāti. Rezultātā gandrīz vienmēr nonākam līdz tam, ka tiek vērtēta kvantitāte, kas, savukārt, noved pie tā, ka daudz jāpublicējas."
Viņaprāt problēma nav tajā, ka no zinātniekiem prasa publikācijas. Tā sākās tajā brīdī, kad tas kļūst par pašmērķi un finansējums tiek piesaistīts tikai rādītājam par publikācijām.
"Stabiliem zinātniekiem spiediens iegūt kvantitatīvos rādītājus, visticamāk, ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izjūt emocionālu stresu un problēmas, strādājot savā jomā," pauda Grīviņš.
Mobings - izplatīta problēma zinātnieku vidū
Aizvadītajā gadā klajā nācis pētījums par emocionālo labsajūtu pētnieku vidū visā pasaulē. Divas trešdaļas aptaujāto atzinuši, ka ikdienas darbs paiet stresainā vidē. Bieži viņi sastopas arī ar mobingu. Miķelis Grīviņš norādīja, ka pirmais, ar ko būtu jāsāk - par to būtu jārunā un jāapzinās, ka problēmas pastāv.
"Ja kādam liekas, ka problēmu nav, tik un tā būtu nepieciešams šo diskusiju uzsākt, jo ir daudz cilvēku, kuri jūtas neapmierināti un kuriem liekas, ka viņu intereses netiek ievērotas," uzsvēra Grīviņš.
Latvijā zinātne "noveco", tāpēc tiek meklēti jauni zinātnieki, taču pēc Grīviņa domām, kopēja sajūta esot tāda, ka tie, kas zinātnē bijuši ilgāk, viņiem ir vairāk iespēju to ietekmēt. Viņš skaidroja: "Ja skatāmies plašāk, tas ir viens no izaicinājumiem brīdī, kad esi jaunais zinātnieks vai doktorants, jo tev vēl nav tik plašas zināšanas."
"Jaunais zinātnieks ir spiests atklāt visu pats. Ja sistēma nav līdz galam caurspīdīga, tad viņam var būt ļoti grūti atklāt ko jaunu un kaut ko ietekmēt. Viņš nereti ir savu vecāko kolēģu labvēlības pavadā. Ja mēs panāktu, ka sistēma ir caurspīdīgāka, tas atrisinātu daudzas lietas," skaidroja Grīviņš.
