Šaurajā šūnu boksa telpā valda spiedīgs karstums, un to piepilda monotona aparātu dūkoņa. Anda šeit ik dienu pavada no vienas līdz vairākām stundām. Viņa sēj un baro šūnas. Tās ir viņas pētniecības objekts. Kā ļaundabīgajiem audzējiem laupīt spēju atjaunoties pēc tam, kad cilvēks izgājis apstarošanu un ķīmijterapiju, ir jautājums, uz kuru viņa kopā ar kolēģiem meklē atbildi.
Anda nelolo cerības, ka cilvēks uzvarēs cīņā ar 21.gadsimta mēri – vēzi. Tomēr ir pārliecināta, ka to var ierobežot. Ka var dot iespēju cilvēkiem dzīvot ilgāk un labāk par spīti smagajai slimībai.
"Šodien joprojām tiek uzskatīts, ka visus vēža veidus nevar izārstēt, bet katru gadu ir progress. Un varbūt, ja paskatās ne katru gadu, bet pa 10 gadiem, tās prognozes uz atsevišķiem tipiem ir arvien labākas un labākas, jo katru gadu tiek atklātas un pilnveidotas jaunas zāles," stāsta zinātniece Anda Hūna.
Anda savu pētniecības objektu uzlūko filosofiski. Tas nav nekāds lāsts, tikai viens no daudzajiem dabas elementiem. "Tas ir vienkārši dabas veids, kā daba pasaka, ka dabai nav nepieciešams, lai mēs kā individuāli organismi būtu mūžīgi. Dabai sugas uzturēšanai pilnīgi pietiek, ja cilvēks vai dzīvnieks rada pēcnācējus, un kas ar viņu pēc tam notiek...
jā, varētu teikt, ka no vecuma neviens nekad nemirst," piebilst Anda.
Tas gan nenozīmē, ka cilvēkam būtu jāpakļaujas šim dabas likumam. Tieši pretēji. Cīņa par izdzīvošanu ir evolūcijas virzītājspēks. Un apvāršņi, kas paveras zinātniekiem, parasta cilvēka skatījumā nereti robežojas ar zinātnisko fantastiku. Tiesa, arī pašiem zinātniekiem šis žanrs nav svešs. "Jā, zinātnieki jau ļoti bieži iedvesmojas arī no zinātniskās fantastikas. Ne tā, ka viņi to tiešā veidā izmanto darbā, bet tas palīdz kaut kā reizēm savilkt mazliet kopā it kā redzamas lietas – tas radošums. Nu, protams, ka tas ir tikai priekš hipotēžu būvēšanas," saka jaunā zinātniece.
Zinātnieka darbā lielākais izaicinājums ir augstais neparedzamības faktors, skaidro Anda. Bieži vien iznākums ir atkarīgs no eksperimenta rezultātiem, kuri var pārsteigt pilnīgi negaidītā veidā. Tad svarīgākais ir spēt ātri reaģēt un izdarīt pareizos secinājumus.
Andas moto ir strādāt tā, lai paveiktais tiešām palīdzētu cilvēkiem, nevis paliktu hobija gandarīšanas līmenī, un pie tā viņa stingri turas.
"Tas ir vairāk ilgtermiņa ieguldījums. Iespējams, tas, ko mēs šobrīd darām, būs vairāk palīdzība mūsu bērniem un mazbērniem. Tas varbūt palīdzēs viņiem šīs saslimšanas gadījumā. Bet es ar to rēķinos, ka šie rezultāti nav šodienai un rītdienai, bet ir vairāk ilgtermiņā," uzskata Anda Hūna. Viņa arī pārliecināta, ka zinātnē, kas ir tik precīza savā būtība, negaidītai veiksmei var izrādīties izšķiroša loma.
