Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ķeguma HES tilta traģēdijai 35

Aculiecinieks

Aculiecinieks. «Kapsētu digitalizētāji»

Aculiecinieks

Izprast Svalbāras ledājus. Latvijas zinātnieki atgriežas ledāju valstībā

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (LU ĢZZF) zinātnieki Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Pēteris Džeriņš, Jurijs Ješkins pēc divu gadu pārtraukuma atgriežas Svalbāras arhipelāgā Norvēģijā, lai ledāju valstībā turpinātu iesāktos pētījumus. Pandēmija bija apturējusi lielu daļu pasaules zinātnisko ekspedīciju uz polārajiem reģioniem. 

"Mēs nebijām droši, vai mūs ielaidīs Svalbārā vai arī ne. Bet, esot Svalbārā, var teikt – par kovidu mēs aizmirsām pilnībā, jo tur Covid-19 neeksistē. Līdz ar to varēja pilnībā nodoties pētījumiem," stāsta LU ĢZZF ģeoloģijas doktors Kristaps Lamsters. "Šogad Polijai piederošais kuģis nevarēja nokļūt pie polārās stacijas un atvest visus nepieciešamos krājumus pietiekamā skaitā. Līdz ar to arī mēs, latvieši, tikām nedaudz iesaistīti šīs polārstacijas apgādē un ar mūsu ātrlaivu arī mēs atvedām uz polāro staciju malku, degvielu un nedaudz arī pārtikas rezerves."

Zinātnieki apmetās tajā pašā Polijas polārajā stacijā, kur iepriekš. Tā pieder Nikolaja Kopernika Universitātei Toruņā. Šoreiz bāzē vienlaikus mita četru valstu – Polijas, Latvijas, Norvēģijas un Taivānas pārstāvji.  

"Mēs jau esam atkārtoti un, iespējams, vēl atgriezīsimies, tad nu nolēmām arī atstāt kādu piemiņu no sevis un pielikām tur zīmi ar attālumu līdz Rīgai," norāda LU ĢZZF ģeoloģijas doktorants Pēteris Džeriņš.

Zinātnieki izpētei izraudzījušies Valdemarbrēena un Irenebrēena ledāju, kā arī noskatījuši vēl citus, kur varētu darboties. Viņi grib noskaidrot – cik lielu masu tie zaudējuši un kas notiek ar ledāju termisko struktūru. Pētījumi rit, galvenokārt izmantojot Latvijā ražotu ģeoradaru un bezpilota lidaparātus. 

"Tagad, pēc diviem gadiem, mēs veicām atkārtoti šī ledāja virsmas uzmērījumus. Un tas viss tiek darīts ar mērķi noskaidrot ļoti precīzi, kā ledājs ir izmainījies šo gadu laikā.

Un savukārt uz blakus esošā ledāja mēs veicām ne tikai šos virsmas uzmērījumus, bet arī, izmantojot ģeoradaru, veicām ledāja biezuma mērījumus un mēģinājām noskaidrot, kāda ir šī ledāja iekšējā uzbūve," skaidro LU ĢZZF ģeoloģijas doktors Jānis Karušs.

"Ledum visur nav vienāda temperatūra. Ja ledus temperatūra tuvojas nullei, tad tiek sasniegts kušanas punkts un ledus sāk kust. Ledus var kust ne tikai no virsas, kā mēs to parasti redzam  ledājos, bet arī pamatnē un faktiski jebkurā vietā ledājā. Tātad, ja ledus temperatūra sasniedz nulle grādus, starp ledus graudiem uzkrājas ūdens. Šo mēs tad dēvējam par tā saucamo silto jeb mēreno ledu. Tam ir ļoti liela nozīme ledāja dinamikā. Jo siltāks ledus var ātrāk plūst, ātrāk deformēties," skaidro Kristaps Lamsters.

"Mēs ar ģeoradara palīdzību atradām zonas, kur ledus ir silts. Tas ir ap nulle grādiem. Zonas, kur viņš atkal ir auksts, ir stipri zem nulles. Un šim ledājam, kam mēs veicam detalizēto izpēti, šis zonu sadalījums nebija tāds klasisks. Bija dažas vietas, kas tomēr atšķīrās no tiem klasiskajiem priekšstatiem. Saistībā ar šiem polārajiem reģioniem pats aktuālākais ir, cik ļoti mums viņi paliek siltāki un kā šie ledāji kūst. Redzams jau ar neapbruņotu aci, ka kušanas process ir ievērojami; un to, cik ļoti viņš ir nokusis pa šiem gadiem, to mēs varēsim pēc detalizētākas datu apstrādes arī pateikt," papildina Jānis Karušs.

Bet kā ledāja iekšpusē pēkšņi var rasties nulle grādu, ja apkārt ir aukstums?

"Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko mēs mēģinām noskaidrot – siltā ledus izplatību, biezumu, kā tas vispār ir veidojies. Viens no tiem galvenajiem mehānismiem varētu būt tāds, ka virsledāja kušanas ūdeņi ieplūst ledāja plaisās. Tālāk šie ūdeņi sasalst, atbrīvojās latentais siltums un sasilda apkārt esošo ledu, tā temperatūra paaugstinās. Tālāk ir būtiski, vai šis siltais ledus saglabāsies vai ne. Tas ir atkarīgs gan no ledus biezuma, gan no tā, vai virs ledus atrodas sniegs. Jo ledum ir ļoti laba siltuma vadāmība. Ja virs ledus nav sniega, tad viss siltums no ledāja var tikt izstarots ārā. Savukārt, ja virs ledāja atrodas sniegs, tad siltums var saglabāties un attiecīgi saglabāties arī kušanas ūdeņi ledājā," paskaidro Kristaps Lamsters. 

"Pirmie secinājumi, kas radās, jau uzkāpjot augstākajā daļā, protams, ir tas, kā ledus virsma ir ievērojami pazeminājusies divu gadu laikā, jo iepriekšējā vasara bija netipiski silta Arktikā,"

turpina Lamsters. "Otrais iespaids, nonākot pie paša ledāja, ka ledāja priekšā neatrodas tā saucamie uzledojumi, kuri ļoti raksturīgi Arktikas ledājiem. Respektīvi, ziemas laikā pārdzesēts ūdens izplūst ledāja priekšā un sasalst. Līdz šim katru gadu šie uzledojumi ir bijuši ledāja priekšā. Šogad faktiski tos vairs nevarēja konstatēt. Tas nozīmē gan to, ka ledājs kūst arvien straujāk, gan arī, iespējams, to, ka mainās ledāja iekšējā termiskā struktūra jeb ledus temperatūra."

LU ĢZZF ģeoloģijas doktoranta Jurija Ješkina atbildības joma ir droni.

"Mana loma ir droni, bezpilota lidaparāti, GPS datu apstrāde. Fotogrammetrija. Vairāk es koncentrējos tieši uz šo virzienu. Kad komandas dalībnieki atbrauc no lauku darbiem, no ekspedīcijas, es tad ķeros pirmais pie tiem datiem un apstrādāju, piemēram, GPS datus, lai iegūtu konkrētas pozīcijas, kur tika veikti mērījumi," stāsta Jurijs Ješkins. "Mēs strādājām ar ļoti precīzām iekārtām. Mūsu GPS spēj mērīt ar precizitāti līdz vienam centimetram. Tas ir īpaši svarīgi, lai mēs varētu savus rezultātus dabūt iekšā koordinātas telpā."

"Pasakām dronam ar datora palīdzību, kā tieši viņam ir jālido, kādā augstumā, ar kādu ātrumu un kad ir jāuzņem fotogrāfijas, un attiecīgi mēs iegūstam fotogrāfijas no visa ledāja virsmas. Pēc tam šīs fotogrāfijas mēs apvienojam vienā lielā, lielā fotogrāfijā un arī virsmas modulī, kurš pēc tam mums palīdz saprast gan reljefu, gan arī veikt teritorijas kartēšanu. Piemēram, kartējot plaisas, molīnas, morēnas, iežu atlūzas, kas atrodas uz paša ledāja," procesu skaidro Jurijs Ješkins. "Ņemot vērā, ka ledājs kustas, mēs varam aprēķināt, par cik lielu attālumu ir izkustējusies konkrēta daļa un aprēķināt tādā veidā ledāja ātrumu, cik ātri viņš kustas."

"Ledāji var pārvietoties ar ļoti ātru ātrumu, piemēram, pat kilometru gadā. Mazāki ledāji, protams, lēnāk. Un šīs pārvietošanās rezultātā ledāja augšējā daļa saplaisā un ledājos rodas plaisas. Īpaši tas raksturīgs tiem ledājiem, kuri ieplūst ūdenī jūrā, jo tur samazinās berze ar ledāja pamatni. Ledājs sāk ļoti strauji plūst uz priekšu, un var teikt, ka sašķeļas tādos atsevišķos ledus blokos. Tas īpaši raksturīgi ir tā saucamajiem pulsējošajiem ledājiem, kuri mēdz netipiski ātri izvirzīties ik pēc pārdesmit gadu perioda," norāda Kristaps Lamsters.

"Šī ekspedīcija, manuprāt, bija ļoti labs atgādinājums mums, ka šajos reģionos tiek testētas robežas – gan cilvēka robežas, gan fiziski un psiholoģiski, gan arī tehnikas robežas,"

atzīst Jānis Karušs. "Mums liela daļa no iekārtām kaut kādā brīdī salūza vai arī kaut kāda daļa no iekārtas salūza. Tas tiešām bija liels atgādinājums par to, ka faktiski šajos reģionos veikt pētījumus ir ārkārtīgi sarežģīti."

Arī polārlāči sagādājuši zinātniekiem raizes. 
 
"Dažādas plaisas un upes, un arī minētie ugunsrijēji, tāpat, nokāpjot no ledāja, atkal ir risks saskarties ar polārlāčiem. Līdz ar to kopumā tā atmosfēra, tāda darba vide ir diezgan bīstama. Tajā pašā laikā, ikdienā darbojieties, to risku īsti nejūt, un brīžiem pat gadās aizdomāties par kaut ko un tad tikai pēc 10 minūtēm atceries – pagaidi, es neesmu kādu laiku apskatījies apkārt, vai  nekur tiešām nav neviens polārlācis," stāsta Pēteris Džeriņš.

"Šajos reģionos, kur dzīvo baltie lāči, ir noteikums, ka, pametot polāro staciju pat uz neilgu brīdi vai nelielu attālumu, vienmēr ir jānēsā līdzi ierocis. Lai, ja nu tomēr šis lācis izdomā uzbrukt, ir iespējas aizstāvēties," papildina Jānis Karušs. 

"Vienu dienu man nācās palikt stacijā par atbildīgo personu. Es biju vērojis apkārtni ar binokli, skatījos uz polārajiem briežiem un vienā pusē ieraudzīju vienu citu dzīvnieku, kurš izskatījās kā vai nu ļoti liels briedis, vai arī kaut kas cits. Tas bija ļoti tālu, es teiktu, aptuveni kilometrs vai pusotra kilometra no bāzes, bet viss, ko es paspēju ieraudzīt, bija lielas ķepas, kas pārvietojas tieši bāzes virzienā. Pirmais, ko es izdarīju, protams, ziņoju pa rāciju, jā, es redzu lāci. Mani kolēģi man neatbildēja, jo viņi atradās diezgan tālu, bet poļu kolēģi tika brīdināti, lai viņi zina, ka lācis nav tālu no bāzes, un tāds arī ir reglaments, ka ir jāziņo pa radio," atceras Jurijs Ješkins. 
 
Pēc dažām dienām polāro staciju apciemoja arī lācene ar diviem lācēniem. 

"Tas bija tāds liels pārsteigums, jo visi, kas bija bāzē, ļoti gribēja redzēt lāci. Vismaz tad, kad tu esi bāzē, tu gribi viņu redzēt, tad, kad tu esi ārā, tu noteikti negribi viņu redzēt. Un tad, kad viņa atnāca, saprotams, visiem bija sajūsma, ka beidzot, beidzot atnāca lāči! Protams, ieraudzīja, ka astoņi zinātnieki ļoti grib viņus ieraudzīt, viņi aizskrēja prom piekrastes virzienā, un pēc tam mēs varējām novērot, ka aizpeldēja pa jūru," atklāj Jurijs Ješkins.

Ekspedīcija veicinās polāro un klimata pārmaiņu pētījumu attīstību Latvijā. Tie ir būtiski arī tādēļ, ka Latvija grib iegūt novērotājvalsts statusu Arktikas padomē. Valstij, kas vēlas piedalīties ne tikai zinātnisku, bet arī politisku jautājumu risināšanā, ir būtiski, ka tās zinātnieki nodarbojas ar Arktikas izpēti. 

"Mēs esam spēruši pamatīgu soli polārajos pētījumos un esam arī ieguvuši ļoti labus rezultātus. To arī apstiprina mūsu rādītāji, kurus mēs redzam mūsu zinātniskos rakstos, ka mūsu rakstus citē un lasa.

Un ka šie dati, viņi nepazūd kaut kur zinātnē, bet arī citi zinātnieki izmanto. Tas arī dod cerību un spēku turpināt to visu un attīstīt uz kaut ko lielāku, un, protams, nākamais lielais solis būtu tiešām sava bāze," uzsver Jurijs Ješkins. 

Ekspedīcija ir daļa no LZP FLP projekta "Kafijoras reģiona (Svalbāra) ledāju termālā struktūra, noteces sistēmas uzbūve un virsmas izmaiņas", nr. Lzp-2020/2-0279. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt