Izgudrojums, kura dēļ nācās pārdot māju. Divi briti rada materiālu, kas sastingst trieciena brīdī

Britu inženieru Filipa Grīna un Ričarda Palmera radītais izgudrojums ir plaši sastopams gan motociklu apģērbos, gan armijas aprīkojumā, rūpnīcu strādnieku apģērbā un pat viedelefonu aizsargvāciņos. Tas ir elastīgs materiāls, kas sastingst trieciena brīdī un aizsargā valkātāju. Taču ceļš līdz tā laišanai tirgū bijis triecienu pilns pašiem izgudrotājiem.

Izgudrojums, kura dēļ nācās pārdot māju. Divi briti rada materiālu, kas sastingst trieciena brīdīMāra Rozenberga

    "Aaaaau!" spontāni izsaucos. Bet tā ir viltus trauksme. Neviens nav cietis, lai gan Filips Palmers tikko ar pamatīgu āmuru ir sitis pa kolēģa Ričarda Grīna pirkstu. Ar šo nelielo piemēru viņi demonstrē savu izgudrojumu – staipīgu, koši oranžu masu, kas sastingst trieciena brīdī. Arī es ļauju to aplikt sev ap pirkstu un palikt zem āmura. Nesāp.

    Palmers un Grīns jau kopš 90.gadiem aizrāvušies ar tā saucamajiem dilatantajiem šķidrumiem (dilatant fluids), proti, tādiem, kuru pretestība pieaug, ja tiem liek ātri kustēties. Vienkāršs piemērs ir ūdenī izšķīdināta kukurūzas ciete. Iemetiet tajā bumbiņu, un tā sākumā pat atleks no šķidruma virsmas. Brīvajā laikā ar šādiem šķidrumiem abi eksperimentēja savās virtuvēs, līdz atrada īsto.

    Cilvēka spēja izgudrot arvien jaunas lietas neapstāsies nekad. Kas pārsteidzis pasauli šogad? Stāsti par neparastiem izgudrojumiem un to autoriem, kas nominēti prestižajai Eiropas Izgudrotāju balvai:

    Runīgākais no viņiem, Filips Palmers, atceras, kā dzima ideja: „Polimērs šī materiāla pamatā ir zināms jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem, bet līdz šim tas nebija radis citu pielietojumu kā vien bērnu rotaļlietā „Silly Putty”, ko dēvē arī par gudro plastilīnu. Mums šķita, ka to varētu likt lietā arī citur. Abi ar Ričardu esam snovbordisti un zinām, ka tradicionālās aizsargbruņas ierobežo kustības. Bet tieši kustīgākās ķermeņa daļas ir visvieglāk ievainot. Un mums šķita – ja šo materiālu varētu pārvērst valkājamā produktā, tas būtu elastīgs 99 procentus laika, kad kustaties, un sacietētu tajā vienā procentā gadījumu, kad nokrītat.”

    Palmers un Grīns nebija pirmie, kam tas ienāca prātā. Taču iepriekšējie mēģinājumi viskozo šķidrumu kaut kā saturēt kopā nebija pārāk veiksmīgi. Abiem britiem radās, viņuprāt, nebijusi ideja – šķidrumu iestrādāt švammēs. Strādāja labi.

    „Mēs labu laiku ar to eksperimentējām un attīstījām šo ideju, gatavojāmies pabeigt patenta pieteikumu, atradām investorus…

    Un tad nāca šoks: uzzinājām, ka tikko kāda japāņu kompānija patentējusi tieši tādu pašu tehnoloģiju. Sajūta bija briesmīga.

    Mēs būtu varējuši izlikties, ka neko nezinām, paņemt investoru naudu un doties uz priekšu. Bet tad mēs nevarētu naktīs gulēt,” viens caur otru stāsta abi izgudrotāji.

    Bija divas iespējas – mest plinti krūmos vai atgriezties pie virtuves eksperimentiem. Grīns un Palmers izvēlējās otro, un tieši tad dzima materiāls, kas pavēra durvis uz pasaules tirgu. Pretēji ekspertu teiktajam, ka tas nav iespējams, un pēc daudziem salauztiem mikseriem, izdevās šķidrumu savienot ar poliuretāna putām un iegūt materiālu, kam izgudrotāji deva nosaukumu D3O.

    „Īsti izgudrojumi rodas strupceļos. Ja ceļš līdz izgudrojumam ir viegls, tad, visticamāk, kāds jau pa to būs gājis pirms tevis.

    Arī šo šķidrumu iepriekš daudzi mēģināja „pieradināt”, bet viņiem tas neizdevās. Ja rodas grūtības, tā ir laba zīme, jo tu esi nonācis līdz punktam, kur var dzimt reāls izgudrojums,” uzsver Ričards Palmers.

    Taču ar jaunā produkta laišanu tirgū negāja viegli. Palmers atceras, ka pusotra gada garumā saņēma vairākus simtus atteikumu no investoriem:

    „Es pat pārdevu māju, lai varētu turpināt finansēt mūsu ieceri. Gulēju kāda drauga dzīvoklī uz grīdas.

    Bet es tik ļoti ticēju šim izgudrojumam! Man liekas, ka tas arī beigās pārliecināja investorus – ja kāds sava izgudrojuma labā pārdod māju, viņš vai nu ir muļķis, vai arī patiešām pārliecināts par to, ko dara. Jā, tagad man atkal ir mājas.”

    Palmera un Grīna 90. gadu beigās dibinātā jaunuzņēmuma pirmais lielais izrāviens nāca 2005. gadā, kad viņu izgudroto materiālu savu kurpju papēžos nolēma izmantot skrituļdēļu aprīkojuma firma „Globe”. Gadu vēlāk D3O materiālu iestrādāja Kanādas slēpotāju sacensību apģērbā Turīnas olimpiskajās spēlēs. Šodien to plaši izmanto ne vien sporta aizsargos, bet arī militāristu apģērbā un dažādos ikdienas produktos.

    Tiem, kuri šodien sapņo kļūt par izgudrotājiem, Palmers un Grīns dod padomu: nebaidīties no grūtībām, palikt uzticīgiem savām idejām un aizsargāt tās.

    Tehnoloģijas un zinātne
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti