"Persona un personālisms: pārdzīvojot ideālisma sabrukumu. Latviešu pirmā filosofa Jēkaba Oša dzīve un darbi". Tā sauc monogrāfiju, kas nupat nākusi klājā un atzīta par vienu no aizvadītā gada izcilākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Andris Hiršs atzina:
"Šis pētījums ir kā aizkavējies parāds, ko mēs kā latviešu intelektuālā, īpaši filozofiskā vide, esam palikusi parādā Jēkabam Osim."
Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš pauda: "Izcilu filozofu Latvijā nav tik daudz. Par šo personu mēs ļoti maz zinām. Profesoram Hiršam ir izdevies atrast daudzus materiālus arhīvos – gan viņa [Oša] lekcijas, gan tā laika darbus. Tas dod ieskatu, kādā veidā viena izcila personība var ietekmēt veselas nācijas filozofisko domu un vidi."
Monogrāfijas autors norādīja, ka materiāli pētījumam, kas tapis desmit gadu garumā, iegūti arī no Bāzeles un Jēnas universitātēm un Krievijas arhīviem.
"Ir saglabājušies Oša studentu lekciju pieraksti. Studenti sēdēja lekcijās un pierakstījuši vārds vārdā, ko viņš saka. Pēc tam ir pavairojuši un izmantojuši kā špikeri, gatavojoties eksāmenam. Ir arī vēstules. Arī tādas, ar kurām līdz šim neviens pētnieks īpaši nav strādājis," klāstīja Hiršs.
Jēkabs Osis dzimis 1860. gadā Kabiles pagastā. Kamēr Latvijā augstskola vēl nebija izveidota, viņš strādāja Tērbatas Universitātē, kurā studēja arī daudzi citi latvieši.
Hiršs norādīja: "Osis izmanto savu ietekmi, viņš mēģina studentiem tādā praktiskā līmenī palīdzēt – dabūt stipendijas, piesaistīt viņus pie augstskolas, tādas organizatoriskās nianses mēģina atrisināt, lai nostiprinātu un veicinātu šo latviešu pirmo intelektuālo paaudzi. Osis iekļaujas diezgan specifiskā filozofiskajā strāvojumā, ko varētu saukt par vēlīno vācu ideālismu. Osis pārstāv Tērbatas personālismu, kas ir tāds paveids vēlīnajam vācu ideālismam."
Lai gan Jēkabs Osis aktīvi darbojās Latvijas Universitātes izveidē un lobēja šo ideju, arī tiekoties ar augsta ranga Krievijas ierēdņiem, viņam pašam nebija lemts tajā pasniegt lekcijas. Savus pēdējos divus dzīves gadus viņš pavadīja Voroņežā, kur kara laikā tika evakuēti Tērbatas augstskolas studenti un akadēmiskais personāls. Tobrīd viņš bija Tērbatas Universitātes rektora pienākumu izpildītājs.
Monogrāfijas autors Hiršs pastāstīja: "1920. gadā viņš diemžēl tīfa epidēmijas laikā aiziet bojā. Leģenda ir tāda, ka uzaicinājums viņam ierasties uz Latvijas augstskolu un kļūt par pasniedzēju, jo par profesoru tajā brīdī Rīgā viņš īstenībā jau ir ievēlēts, nonāk Voroņežā pāris dienas pēc tam, kad jau viņš ir nomiris."
Profesors Andris Hiršs stāstīja, ka monogrāfija par Jēkabu Osi nav tikai stāsts par pirmo latviešu filozofu.
Vienlaikus tas ir arī stāsts par mūsu tautas intelektuālo identitāti un par to, kā veidojas latviešu intelektuālā elite.