Likums šobrīd par elektroniskiem plašsaziņas līdzekļiem atzīst jau desmitgadēm ilgi pastāvošo televīzijas un radio formātus, kas tiek izplatīti ar virszemes apraidi vai ar kabeļu starpniecību. Savukārt arī pa gaisu un vadiem pārvietotajam audiovizuālajam saturam, ko lietotāji saņem ar datoru un viedtelefonu starpniecību, šobrīd nav skaidra definējuma un līdz ar to arī nav pamata to kaut kā reglamentēt. Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPL) atzīst, ka normāla šī situācija nav, jo pastāv tirgus kropļojums. Vienam komersantam par mūzikas, filmu un raidījumu izplatīšanu jāpērk licences, jāievēro noteiktas prasības, savukārt citam, kas to pašu dara internetā, bet dabā konkrētā valstī nav atrodams, nav jādara nekas no minētā.
"Mūsdienu globālajā situācijā, kad mēs esam Eiropa Savienībā (ES), neko neatrisinās, ka mēs Latvijā pieņemsim kaut kādus stingrus normatīvos regulējumus, tas ir jādara ES līmenī, tad mēs varēsim ar šo cīnīties," uzskata NEPL padomes loceklis Ivars Zviedris.
Patlaban tiek spriests, kā piešķirt rāmjus audiovizuālajam saturam, jo izķert arvien daudzveidīgākos tehniskos paņēmienus, kā šis satur nonāk līdz lietotājam, ir teju neiespējami. Piemēram, internetā ir milzums mājaslapu ar filmām un pat TV kanālu programmām, kuru skatīšanos neapgrūtina reklāmas pauzes.
Tāpat ir iespējams lejupielādēt dažādu saturu un to apkaro vien atsevišķi autortiesību turētāji. No vietējo satura ražotāju puses ir vēlme pēc vienlīdzīgas konkurences un saskaņota regulējuma vismaz ES ietvaros.
"Satura ražotāji grib, lai regulējums ir pēc iespējas liberālāks, valsts atkal grib stingrāk. Pastāvīgi notiek stīvēšanās, lai netiktu apdraudēta demokrātija," sacīja Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka.
Patlaban neviens no industrijas nešaubās, ka ierastie ētera vai kabeļtelevīziju pakalpojumi ir lemti iznīkšanai, atšķiras tikai termiņu prognozes. Tāpat vēl nav skaidru aprišu, kas tos aizstās un kā vietējā satura ražotāji saņems samaksu par savu darbu.
