“CRISPR” genomu rediģēšanas metodi zinātnieki atklājuši, pētot baktērijas. “Baktērijas dabiski šādu metodi pielieto, lai sevi aizsargātu no citām nukleīnskābēm, kā, piemēram, vīrusiem, kuri ir bakteriofāgi un uzbrūk baktērijām,” skaidroja Daneberga.
“Tātad ir DNS secības, kuras baktērijas nokopē un integrē savā genomā, lai atpazītu vēlāk vīrusu, un pēc tam, izmantojot specifisku proteīnu, sagrieztu vai degradētu šī vīrusa nukleīnskābi, tādā veidā viņu inaktivējot,” viņa stāstīja. “Ja mēs to visu pārliekam uz laboratoriju, mēs to varam darīt ar jebkuru DNS materiālu laboratorijas robežās, mēs varam specifiskas secības atpazīt otrā molekulā un viņas griezt.”
Genomu rediģēšanas metodes pielietojums ir ļoti plašs, un tā paver iespēju iejaukties arī cilvēku gēnos, kas rada diskusijas par ētiskajiem aspektiem.
“Mēs jau šo pašu instrumentu varētu lietot, lai mazinātu malārijas odu populāciju vai lai padarītu konkrētus augus noturīgākus pret kaitēkļiem. Tad, protams, ir cilvēks, cilvēka organisms. Te diskusija ir, kā mēs to lietojam šajā jomā,” norādīja Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents, bioētikas un medicīnas ētikas speciālists Ivars Neiders.
“Pastāv vesels normu kopums, kas mūsu darbību regulē, bet skaidrs, ka ikviena jauna inovācija met jaunu izaicinājumu. Zinātnieki izdara ko tādu, kas liek visiem runāt, ka tiek pārkāpta robeža,” viņš piebilda.
“Zinām, ka cilvēkiem ir, maigi izsakoties, uzmanīga attieksme pret dažāda veida ģenētiskām manipulācijām. Tas ir diezgan jūtīgs jautājums. Ir jābūt skaidrai, pārdomātai stratēģijai, kā mēs nonākam līdz tam, kā mēs šo metodi droši pielietojam,” speciālists uzsvēra.
Daneberga norādīja, ka klīniskie pētījumi aizņem gadus un tikai to rezultāti pateiks, cik droša vai pielietojama ir kāda metode. “Jāsaprot, ka ne jau metode rada problēmu, bet metodes pielietojums. Šī metode deva vieglāku iespēju nodarboties ar genoma rediģēšanu, bet arī pirms metodes nonākšanas praksē, arī agrāk šīs diskusijas ir bijušas,” skaidroja profesore.
