“Daudzi nu jau ir sapratuši, ka epidemioloģija ir maisījums starp tiešu zinātni – starp eksakto zinātni un vairāk humanitāro, sociālo zinātni, jo daudz kas ir atkarīgs no matemātiskā veida, kā aprakstām epidēmijas. Bet arī cilvēku uzvedība ļoti ietekmē to, kā epidemiologi domā par epidēmiju,” vērtēja Trojanskis.
Tāpat nekādas definīcijas nav mirklim, kad izlemj, ka ir sākusies epidēmija:
“Viena valsts var uzskatīt konkrētu uzliesmojumu par epidēmiju, bet cita valsts teiks – nē, tas ir lokāls uzliesmojums un to par epidēmiju neuzskatām.”
Vietējie epidemiologi ierasti to izlemj, izvērtējot gadījumu skaitu un draudus uzliesmojumam izplatīties nacionālā mērogā. Gripai, piemēram, ir noteikts saslimšanas gadījumu skaits reģionā, pēc kura tiek uzskatīts, ka sākusies gripas epidēmija.
Katras slimības gadījumā ir citādāk, un Covid-19 šādu sākuma un beigu sliekšņu vēl nav, stāstīja Trojanskis:
“Tas būs atkarīgs no tā, kā epidemiologi un sabiedrība uztvers koronavīrusa draudus.
Piemēram, ja mēs tuvākajā nākotnē sāksim mazāk testēties, tad arī sliktāk varēsim nojaust, cik ir gadījumu, un varēsim daudz novēlotāk paziņot, ka Latvijā ir atsācies jauns koronavīrusa vilnis.”
Viņš uzsvēra, ka par to, kā tieši Covid-19 mainīsies laika gaitā, zināms ir ļoti maz, tāpēc eksperti gatavojas vairākiem scenārijiem – gan vienkāršiem, gan iespējamu jaunu vīrusa paveidu rezultātā ļoti sarežģītiem.
Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete piekrita, ka epidēmijas beigas ir vienošanās starp skaitļiem un sabiedrību, jo pilnībā izskausta vēsturiski ir tikai viena slimība.
“Ja runājam bioloģiskā nozīmē par beigām jeb brīdi, kad nav vairs saslimšanas gadījumu nekur pasaulē vai kāda slimība ir pavisam absolūti iznīdēta, tad tāds gadījums jau vēsturē patiesībā ir tikai viens – melnās bakas, kuras ir absolūti iznīcinātas,” viņa stāstīja.
Jautājums drīzāk ir par to, kad beigsies sociālā pandēmija ar satraukumu, regulām un ierobežojumiem. Šajā nozīmē visas epidēmijas vairāk vai mazāk ir beigušās, un slimības ir iekļautas ikdienas dzīvē kā slimības, ar kurām protam sadzīvot un kuras protam kontrolēt, norādīja Lībiete.
Viņa skaidroja, ka visbiežāk slimības no pasaules neizzūd, tās no epidēmijas pāriet endēmijā jeb infekcijas slimībā, kas sastopama tikai kādā noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā. Līdz ar to epidēmijas beigas sabiedrībā ir atšķirīgas atkarībā gan no indivīda ģeogrāfiskās atrašanās vietas, gan personīgās pieredzes.
Tāpat epidēmiju beigas ierasti ietekmē zāļu, vakcīnu un citu ārstēšanas pakalpojumu esamība un pieejamība.
