Priekšvēlēšanu kampaņas laikā amerikāņu politiķis Mits Romnijs un Ņūts Gingričs savu "Twitter" fanu pulku papildināja par vairākiem simtiem tūkstošu neīstu sekotāju, bet viņi nav vienīgie.
Kopš ir zināms, ka "Twitter" sekotājus, tāpat kā "laikus" "Facebook", ir iespējams nopirkt, aktualizējas jautājums, vai ir iespējams pēc šī skaitļa mērīt atbalstu kādai personai? Skaidrs ir viens, maksājot par sekotājiem, tiek maksāts par skaitu, nevis dialogu. Radio "Pieci.lv" nopirka sekotājus, lai pārliecinātos par to darbības principiem.
Jaunam "Twitter" kontam seko tikai pārdesmit cilvēki, bet ir vēlme, lai sekotāju būtu vairāk. Risinājums ilgi nav jāmeklē, jo meklēšanas pārlūkā ierakstot "kā nopirkt sekotājus" un izvēloties pirmo piedāvājumu, redzams gana pievilcīgs piedāvājums - 250 sekotāji par pieciem dolāriem 24 stundu laikā. Sola viena gada garantiju. Ievadot "Twitter" vārdu, tiek piedāvāts "Paypal" konts, kur jānorēķinās par preci. Šis pakalpojums ir zināms kā viens no interneta krāpniecības veidiem.
Pēc 36 stundām konts ieguvis pārsteidzošu apstiprinājumu - sekotājus ir iespējams nopirkt.
Sekotāju skaits no nulles maģiski pieaug par 314. Nākamajā dienā to skaits ir nolīdzinājies līdz 230. Bieži uzdoto jautājumu sadaļā norādīts, ka 10% no sekotājiem ar laiku izzudīs, bet jauni tiks piegādāti zudušo vietā. Un nav melots, jo sekotāju skaits ir mainīgs, bet zemāk par 190 tas nenokrīt.
Atpazīt botus jeb neīstos sekotājus ir vienkārši, tiem nav identitātes, profila bildes vai oriģināla satura.
Taču jauniegūtie sekotāji ir reāla paskata cilvēki ar vārdu, profila bildi, pieklājīga daudzuma ierakstiem un savu sekotāju loku. Tomēr neviens no tiem nav latviski runājošs. Tas kalpo kā pirkto sekotāju atpazīstamības zīme.
Izrādās, risinājums nepietiekamajam sekotāju skaitam meklējams maksas pakalpojumos. To novērojis arī sociālo mediju eksperts Artūrs Mednis:
"Ir Latvijā viens džeks, kurš sev ir uzaudzējis 30 tūkstošus sekotājus "Facebook". Bet neviens nezina, kas viņš tāds ir. Kāpēc? Tāpēc, ka tie 30 tūkstoši sekotāji nav reāli cilvēki. Tie nav īsti sekotāji. Un vienalga, ko viņš tur rakstīs, neviens jau to neklausīsies, neviens to nedzirdēs."
"Twitter" sekotāju pirkšanas un pārdošanas bizness ir tikpat sens, kā pats sociālais tīkls. Latvijā aktualizējies jautājums par sabiedrībā zināmu personu sekotāju skaita īstumu, kopš ir zināms, ka "Twitter" lietotājs ir pērkama prece. Metodes ir dažādas, ir iespējams nopirkt gan reālus sekotājus un botus, kas ir mehāniski ģenerēti konti, gan piesekot vairākiem tūkstošiem cilvēku cerībā, ka tie atsekos atpakaļ. Kā novērots, abas metodes ir efektīvas, jautājums ir tikai izdotā naudas summa.
Artūrs Mednis skaidro, kāpēc sekotāju pirkšana ir nepareiza politika: "Iedomājies savādāk - tev ir veikals, caur kuru dienā iziet desmit tūkstoši cilvēki. Bet tie ir neīstie cilvēki. Tas nozīmē, ka viņi iziet, bet viņiem ir aizsietas acis. Varbūt pat viņi neiziet cauri. Tie ir pieci cilvēki, kuriem ir desmit tūkstoši identitātes. Un neviens neko tajā veikalā nenopērk. Vai tev vajag tādu veikalu?"
Interneta vide ir pārpludināta ar "Twitter" sekotāju pārdošanas piedāvājumiem. Pirktie sekotāji gan nekādi nereaģē un neinteresējas par saturu, kas tiek radīts. Tāpēc arī sekotāju pirkšana zīmolu kontiem ir vien mārketinga triks, kas ilgtermiņā ir neefektīvs. Artūrs Mednis uzsver, ka cienījami uzņēmumi šādas metodes nepiekopj. Tāpat arī publiskām personām tas ir ceļš uz reputācijas iznīcību.
Vaicāts, kas tad ir pērkamie "Twitter" sekotāji un kā tie rodas, viņš stāsta, ka metodes ir dažādas: "Viena metode ir tāda, ka šādi profili tiek masveidā veidoti, nu, piemēram, tev ir mazs uzņēmums ar diviem cilvēkiem. Jūs vai nu manuāli vai ar programmatūras palīdzību šādus "feikos" sekotājus veidojat, tad veidojat servisu, kur, samaksājot naudu, sekotāji pieseko. Pieseko visiem, kas maksā. Lai izskatītos, ka lietotāji ir reāli, automātiski tiek ievietotas ziņas.”
Ir iespējams iegādāties arī kvalitatīvus jeb reālus sekotājus, kas ir aktīvi "Twitter" lietotāji un savu personīgo kontu ir nodevuši sekotāju pārdošanas servisa rīcībā. Parasti gan šie sekotāji maksā dārgāk.
"Varbūt viņi saka - pievienojies mūsu servisam, mēs piesekosim tev cilvēkus, tu par to pelnīsi naudu. Tu samaksāji 100 dolārus par 250 sekotājiem, katrs varbūt no viņiem saņēma pa 10 centiem," turpina Mednis.
Latvijas Universitātes pasniedzēja Līva Brice atzīst, ka sociālo mediju vidē skaitļi ir noteicošais. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tiek pirkti sekotāji, viņa skaidro, ka, manipulējot ar cipariem, ir iespējams panākt popularitātes iespaidu un pat paplašināt auditoriju. Sekotāju skaitam pārsniedzot tūkstoti, profils kļūst pievilcīgāks un pamanāmāks. Skaits liecina par konta aktualitāti un rada ilūziju, ka par šo cilvēku vai zīmolu ir interese: "Tas ir stāsts par to, ja jūs sevi piesakāt kā eksperti, tad es droši vien no jums gaidu, ka jums ir vairāk kā 500 sekotāji. Un ja jums būs pieci tūkstoši sekotāji, teikšu - lūk, tvitera pārzinātāja. Mums kā vienkāršam lietotājam sekotāju skaits rada autoritātes sajūtu, ka šis, acīmredzot, ir sekošanas vērts cilvēks."
Sekotājus pērk gan popmūziķi, politiķi un citas publiskas personas, gan uzņēmumi.
Viens no zināmākajiem "Twitter" sekotāju pirkšanas gadījumiem bija amerikāņu politiķa Mita Romnija priekšvēlēšanu kampaņas laikā, kad viņa konta sekotāju skaits pāris dienu laikā pieauga aizdomīgos apmēros. To pamanīja arī Amerikas ziņu kanāli "FOX" un "CNN".
Sekotāju loka īstumu iespējams noteikt vairākās interneta vietnēs. Tas tiek mērīts pēc sekotāju aktivitātes un iesaistes. Tāpat ir arī rīki, kas mēra sekotāju statistiku.
Ja kontam vidējais sekotāju pieaugums dienā ir pieci sekotāji, tad maz ticams, ka kādā dienā pieaugums ir simtkāršojies dabīgā veidā.
"Tā jau tāda vēsturiska lieta. Tas vienmēr ir noticis, un droši vien arī notiks. Jautājums, cik lielā mērā tas tiks aceptēts no sabiedrības," pavēstīja sociālpsihologs Ivars Austers. Viņš cilvēku tiekšanos pēc lielāka atbalsta sociālajos tīklos skaidro kā vajadzību sevi apliecināt citiem: "Tā ir fundamentāla vajadzība - pārliecināties, ka tavas domas, tavas idejas ir pareizas. Ja tu neko nezini, tad izmantot to kā asprātīgu paņēmienu, ar kura palīdzību saprast, kas ir ko vērts, ir izmantot skaitu, cik daudz lieto noteiktu produktu, un tas, protams, ir pārliecināšanas instruments. Piemēram, pirms vēlēšanām par partijām vai popmūzikas popularitātes saraksti."
No psiholoģijas viedokļa raugoties, vienai ziņai var būt dažādas nozīmes atkarībā no tās avota.
Populārām personām piemīt lielāks pārliecināšanas spēks.
Ir sociālajā psiholoģijā tāds fenomens kā centrālais un perifērais pārliecināšanas ceļš. Ja viena un tā pati ziņa tiek piedēvēta slavenam cilvēkam, tad tam ir cita vērtība. Dzirdēt ikdienišķas pliekanības no slavena cilvēka ir daudz patīkamāk.
Ja tev ir divi vienādi interesanti "Twitter" profili, tu sekosi tam, kam vairāk sekotāju, jo šķitīs, ka tas ir vērtīgāks. Lai gan tas tā var nebūt.
Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Tik vienkārši iespējams skaidrot šo seno, bet vēl joprojām aktuālo biznesu. Cilvēki katru lietu, kas viņiem šķiet, ka varētu citiem noderēt, mēģina pārdot. Un kāds, kuram šķiet, ka tas varētu noderēt noteiktu mērķu sasniegšanai, ir ar mieru nopirkt. Bet ne vienmēr tas ir efektīvi un sasniedz mērķi.
Neskatoties uz "Twitter" aizliegumu sekotāju pārdošanai, tas ir ļoti pieprasīts pakalpojums. Tas gan norāda uz mikrobloga piesārņotību, jo mehāniski ģenerētie konti mēdz izsūtīt spamu un nopludināt datus. Bet tas notiek tādos apmēros, ka to nav iespējams izkontrolēt.
Sociālo mediju ekspertu ieteikumi īstu sekotāju piesaistei ir regulāra un kvalitatīva satura nodrošināšana un iesaistīšanās sarunās ar citiem, tā neradot draudus virtuālajai videi.
