Apzīmējums, kas nepasaka galveno
IKP neatspoguļo nevienlīdzību, vides aspektus, dzīves kvalitāti. Šis rādītājs ir diezgan vispārīgs, jo mēra saražoto preču un pakalpojumu kopējo apjomu kādā valstī noteiktā laika periodā. Skatās arī, cik daudz ir patērējuši iedzīvotāji un cik tēriņu ir bijis valstij, cik eksportēts un cik daudz importēts.
Tas nav slikts rādītājs, taču jāzina, ko ar to paredzēts izmērīt.
Tajā pašā laikā ir valstis, kas meklē risinājumu, kā objektīvi novērtēt sabiedrības labklājību.
“Piemēram, Latvija saražoja tik miljonus kubikmetru guļbaļķu, pārdeva par tādu cenu. Pēc gada Latvija saražoja tikpat, bet cena pieauga. Lielāks bija arī IKP. Vai tas nozīmē, ka tomēr vairāk saražojām? Nē! Bet šim nominālajam IKP palīgā nāk reālais IKP, kas ņem vērā pagātnes cenas un vērtē, cik saražots, citādi tas ir paradokss, ka valsts saražo mazāk, bet dārgāk, un IKP pieaug,” skaidroja Danusēvičs.
No interpretācijas atkarīgie dati
Svarīgi, vai šo rādītāju attiecina uz valsti kopumā vai uz vienu iedzīvotāju. Pēc tā var spriest par valstu ekonomiku, jo, piemēram, pēc valstu rādītājiem 1. vieta pasaules ekonomikā ir ASV, 2. vieta – Ķīnai. Vērtējot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV nokrīt uz 5. vietu, un Ķīna – pat zemāk par 60. vietu.
Diemžēl arī IKP aprēķins uz vienu iedzīvotāju nav reālās situācijas precīzāks atspoguļojums.
“Ja mēs salīdzinātu IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā un Luksemburgā, pēdējai tas būtu reizes trīs augstāks nekā Latvijā. Vai tāpēc Luksemburgā cilvēki dzīvo trīsreiz labāk?” retoriski jautāja Danusēvičs, tūdaļ arī paskaidrodams, ka Luksemburgā ir daudz augstākas dzīvošanas izmaksas: nekustamais īpašums, transports, nodokļi u.tml.
Tāpēc IKP var pārrēķināt pēc pirktspējas, lai tas būtu krietni godīgāks rādītājs. Tas nozīmē – cik daudz par nopelnīto iespējams nopirkt?
Kas atmaksās dabai?
Danusēvičs norādīja, ka preču cenās netiek iekļauti ārējie efekti un kaitējums, kas tiek nodarīts dabai. Tādejādi resursu un sugu daudzveidības mazināšanās, vides piesārņojums un dažādas ekoloģiskās katastrofas neatspoguļojas IKP. Taču kādam tās ir jānovērš un jāmaksā par to, jānovērtē valsts ekoloģiskā bilance kopumā. Ekonomists piebilda, ka šajā ziņā aktivitāti izrāda Austrālija, kas videi mēģina piešķirt naudas vērtību.
“Arī ainavu mēs varam pārdot! Tūristi brauc baudīt ainavu. Ja mēs to zaudēsim, nebūs tūristu, mēs zaudēsim naudu,” Danusēvičs skaidroja aprēķina mehānismu.
Tā var atrast vērtību mežam, bitēm, pļavām vai ūdenskritumam. Bet kā šī vērtība rodas ainavām, kas ir pie mājas, nevis tūristu iecienītā apmeklējuma vietā? Te Danusēvčs minēja divus piemērus: “Ir divas pilnīgi vienādas mājas, un viena no abām – pie meža. Tā arī maksās dārgāk nekā tāda pati citviet. Un starpība naudas ziņā arī būs ainavas vērtība, par kuru gatavs maksāt pircējs.” Līdzīgi var vērtēt pludmales valstīs, kur šīs vietas tiek piedāvātas par maksu.
Ekonomikas Svētā Grāla meklējumi turpinās
Labklājības mērīšanai mūsdienās ir izstrādātas vairākas metodes, piemēram, sabiedrības attīstības pakāpes mērīšanas indekss jeb HDI. Tas neparedz ekonomiskos aspektus, bet gan cilvēka mūža ilgumu, izglītības pieejamību, izglītošanās ilgumu utt. Turklāt šādi indeksi nav izsakāmi naudā, tie joprojām visu laiku pilnveidojas. Pēc HDI rādītājiem ir noteikts, ka līdervalstis ir Skandināvijā.
Ir mēģinājumi veidot ilgtspējīgas ekonomikas indeksus, kuros ņem vērā vides degradāciju. Taču tie ir eksperimentāli, un tos dažās valstīs veic atsevišķi zinātnieki. Tiek mērīta arī sabiedrības nevienlīdzība dažādās valstīs.
“Kamēr nav globālas pieejas un visas valstis neveiks vienādus mērījumus, tikmēr tam nav nozīmes,” piebilda Danusēvičs. Tomēr tas mēdz līdzināties arī ekonomikas Svētā Grāla meklējumiem. Svarīgi vienīgi saprast, ka viens IKP procentuāli izteiktais skaitlis nevar izteikt pilnīgi visu.
