Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” skaidroja, ka dažādās rīcības politikas un principi par to, kā būtu jāveido akadēmiskā personālā politika, balstās uz ideju, ka akadēmiķiem ik pa trīs, sešiem gadiem jāpārvietojas no vienas augstskolas uz citu.
“Tas, protams, izklausās ļoti labi no brīvā tirgus un ideju plūsmas puses, bet tajā pašā laikā izskatās, ka ir aizmirsies, ka cilvēki ir sociālas būtnes.
Cilvēki nav vientuļi atomi, kuri vienkārši gravitē tur, kur ir finansējums un interesantas idejas,” skaidroja pētnieks.
“Tas būtu iespējams tad, ja akadēmiķi būtu vientuļi mūki, bet realitātē viņiem ir dzīves partneri, sievas, vīri, bērni. Tas, ka jādzīvo šādos apstākļos, ir liels izaicinājums,” viņš vērtēja.
Iedvesmojoties no akadēmiķu izaicinājumiem, pētnieki nākamajos trīs gados vēlas noskaidrot un izpētīt, kā regulāra pārvākšanās, kas novērojama arī citās profesijās, piemēram, diplomātijas un militārajās nozarēs, ietekmē cilvēku dzīves un savstarpējās attiecības.
“Uzsvars ir uz to, kā šī kustība pāri robežām akadēmiskajā vidē ne tikai ietekmē attiecību saites, ko veidojam. Lielais jautājums ir par to, kas slēpjas aiz šķietami priviliģētās pozīcijas, kurā mīt cilvēki, kuri dzīvo uz koferiem,” skaidroja sociālantropoloģe un Sociālantropoloģijas studiju programmas vadītāja Ieva Puzo.
“Šis ir fundamentāls pētījums, kura uzdevums ir saprast situāciju un attīstīt teorētisko skatījumu uz to. Teorija skaidro, kā lietas notiek, kas ko ietekmē un kāpēc rodas viena vai otra lieta, ko ne visai vēlamies redzēt savā dzīvē,” piebilda Sedlenieks, norādot, ka šāda informācija ir svarīga, lai spētu izvērtēt darba mobilitātes nepieciešamību, sekas un iespējamos uzlabojumus.
