Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Par vienām pat nozares profesionāļi pēc dažiem gadiem ar grūtībām spēj atsaukt atmiņā, par ko tad tajā gadā prēmija īsti tika piešķirta.
Un ir Nobela prēmijas par atklājumiem un izgudrojumiem, tādiem kā lāzers, kas izmainījuši ne tikai zinātni, bet arī mūsu sadzīvi.
Pie šā izgudrojuma es vēl nedaudz vēlāk atgriezīšos, bet sākšu ar vienas epizodes aprakstu, kas labi raksturo profesoru Taunsu kā cilvēku.
Vienā no manām uzturēšanās reizēm Bērklijā man ierādītais kabinets atradās blakus profesora kabinetam. Viņam šai laikā jau tuvojās simtgades svinības. Dažu mēnešu pietrūka – viņš šo jubileju nesagaidīja. Arī šajā visnotaļ cienījamajā vecumā profesors Taunss katru rītu gana agri ieradās darbā. Un agri nozīmēja patiešām agri. Cilvēki, kuri mani pazīst, zina, ka mans dienas ritms ir tāds, ka es darbā esmu ļoti agri. Parasti pirms visiem citiem. Taču profesoru Taunsu man pārspēt bija grūti.
Baudīt fiziku
Kādu rītu, ierodoties darbā un sastopoties ar profesoru gaitenī, izmantojot mūsu ilgās pazīšanās priekšrocības, es viņam pajautāju ļoti tieši: "Profesor, vai tiešām jums nepieciešams katru dienu nākt uz darbu un strādāt?" Viņa atbildi es noteikti atcerēšos visu mūžu. Profesors Taunss man teica:
"Jaunais cilvēk, es nenāku uz darbu strādāt. Es katru rītu nāku priecāties par fiziku un to izbaudīt." Burtiski viņš teica – "I am coming to enjoy physics".
Nu ko, to es varu tikai novēlēt sev un katram, kurš šo tekstu lasa. Pirmkārt, nodzīvot līdz tik sirmam vecumam, kādu sasniedza profesors, un tā mīlēt un priecāties par savu izvēli, lai līdzīgā situācijā varētu dot tādu pašu atbildi par savu profesiju, kas šajā gadījumā viennozīmīgi ir jāsauc par dzīves aicinājumu. Šeit atliek tikai piebilst, ka veiksmīgs cilvēks parasti ir veiksmīgs daudzās dzīves jomās.
Profesoram Taunsam bija arī ļoti laimīga ģimenes dzīve. Kad jau pēc viņa nāves, viņa simtgadē mēs pie fizikas fakultātes Bērklijā atklājām profesora memoriālo soliņu, viņa kundze Frensisa Brauna simboliski pārgrieza soliņa memoriālo lenti. Viņai bija lemts savu vīru pat pārdzīvot par vairākiem mēnešiem un savu simt gadu jubileju nosvinēt.
Zīmīgi pieminēt to, kas uz šā memoriālā soliņa rakstīts. Latviski tas skanētu apmēram šādi: "Šis soliņš ir veltīts 1964. gada Nobela prēmijas laureātam, profesoram Čārlzam Taunsam, lai atgādinātu par viņa atklāsmi, kas, sēžot uz soliņa parkā Vašingtonā, noveda pie lāzera izgudrošanas."
Un blakus šai uz tā paša soliņa ir vēl otra plāksnīte. Uz tās savukārt ir lasāms: "Bērklijas fizikas fakultātes 2016. gada absolventi aicina tevi apsēsties uz šī soliņa un padomāt. Var gadīties, ka laiks, ko tu pavadīsi uz šī soliņa šajā fakultātes pagalmā, novedīs pie tava atklāsmes momenta." Vai nav skaisti un iedvesmojoši?
Ieinteresēti piedalās sarunās
Turpinot stāstu par profesoru Taunsu, gribu atcerēties vēl vienu momentu. Bērklijas fizikas fakultātē, kā jau jebkuras cienījamas universitātes cienījamā fakultātē, notiek profesionāli semināri par jaunāko nozarē. Runātāji ir visdažādākie. Gan šīs fakultātes profesori, gan arī viesi no dažādām pasaules malām. Nelielam iestarpinājumam šai sakarā atcerēšos viena mana Bērklijas kolēģa reiz teikto: "Jā, tu esi no labas universitātes Eiropā. Bet tomēr, lai klātienē satiktu pasaules lielākās zvaigznes, tev jābraukā pa konferencēm, kur viņi uzstājas. Mēs Bērklijā, – un te jāatceras, ka Bērklija ir pasaules universitāšu pirmajā desmitniekā, – varam to nedarīt. Pēc īsāka vai garāka laika viņi visi pie mums atbrauks paši, un mēs varēsim viņu referātus klausīties un viņus satikt savās mājās."
Bet atgriežoties pie šiem iknedēļas semināriem. Arī savā desmitajā desmitgadē profesors Taunss šos seminārus izlaida ļoti reti. Un te ir vērts atcerēties to, ko mediķi mums vienmēr māca ne tikai par dzīves ilgumu, bet arī par dzīves kvalitāti. Nodzīvot līdz sirmam vecumam ir viena lieta, bet saglabāt šai vecumā labu veselību un skaidru prātu ir īpaša veiksme.
Profesors Taunss ne tikai bija klāt šajos semināros, bet viņa aktīvā līdzdalība diskusijā un gudrie jautājumi bija skaidra norāde uz to, ka profesors ļoti darbīgi un ieinteresēti piedalās šajā sarunās. Taču vienu semināru atceros īpaši. Tā tēma, izskatījās, profesoru īpaši neieinteresēja. Un tad semināra vidū profesors Taunss klusi piecēlās un ar zināmu pazemību stājā izgāja no semināra telpas.
Viņa ķermeņa valoda pauda – kolēģi, es savos gados varu izvēlēties, ko klausīties, bet, ja tēma mani neinteresē, tad tam laiku netērēt.
Ar profesoru Taunsu es iepazinos 2000. gadu pašā sākumā, kad sāku būt biežs viesis Bērklijā. Vienā no pirmajām reizēm mēs kopā aizgājām pusdienās. Jau tad profesora vecums bija ļoti cienījams un uz viņa pie pusdienām uzdoto jautājumu par to, ko konkrēti es fizikā pētu, es atbildēju ļoti vispārīgi, pieņemot, ka jautājums uzdots pieklājības dēļ un diez vai manam sarunu biedram, prominentam profesoram, patiešām interesē, ar ko es nodarbojos. Profesora Taunsa reakcija bija ļoti tieša un negaidīta. Viņš teica apmēram šādi: "Klau, tu beidz "laist muļķi" un saki konkrēti, kāda ir tavu pētījumu tēma?"
Arī zinātnieki ir tikai cilvēki
Slejā vēl vari lasīt:
- Kāda ir kvantu fizikas vēsture un kā tā ietekmējusi visiem tik pieejamo viedtālruņu izveidi: Kāpēc bez Šrēdingera «kaķa eksperimenta» nebūtu viedtālruņu
- Vai visiem ir viens un tas pats laiks? Kāds ir pareizais laiks un kā tas veidojas: Pulkstenis ne vienmēr rāda pareizu laiku
- Vai garīgās prakses var izmērīt zinātniski?: Vai iespējams meditēt zinātniski?
- Vai fizikā atgriežas romantisma laikmets? Kā Einšteina kļūda noveda pie šā gada Nobela prēmijas fizikā.
- Jautājums, cik garš ir metrs, varētu šķist nevietā un jocīgs. Kurš tad nezina, cik garš ir metrs!? Cik garš ir viens metrs?
- Cik lielā mērā zinātnes teorijas ir atdalāmas no to radītājiem – pētniekiem? Kas tuvāk patiesībai – zinātne vai māksla?
- Par Kalifornijas Universitātes Bērklijā profesoru Čārlzu Taunsu. Dziļi dievticīgais vīrs, kurš izgudroja lāzeru un saņēma Nobela prēmiju.
- Vai visi saprot dabaszinātnes? Vai tās ir iztulkotas «cilvēku valodā»?
- Roboti strauji ienāk mūsu dzīvē. Vai mākslīgais intelekts spēj mīlēt un nīst?
- Kas mainās dabā? Vai dabas likumi vienmēr bija un būs izmērāmi un nemainīgi?
- Cik mazs ir vismazākais un cik liels – vislielākais? Matemātiķu bezgalība ir tas pats, kas fiziķu nulle.
- Vai varam iedomāties, ko cilvēki domāja par pasauli 16. gadsimta Eiropā? Vai Dievs bija matemātiķis?
- Un citus rakstus.
Taču šī nav profesora Taunsa attieksme pret dzīvi. Kā viņš pats man kādā sarunā teica, jā, kaut kāds papildu ienākumu avots šis atklājums ir bijis. Konkrēti – dažus gadus viņš esot saņēmis papildu ienākumus, kuru apjoms mēnesī bijis apmēram tāds pats kā viņa profesora alga. Un, kā teica profesors, viņš domājot, ka tas bijis pareizi. Tā labi funkcionējošā sabiedrībā arī vajadzētu būt.
Protams, lielu un izcilu personību vidū (un Bērklijā tādu nekad nav trūcis) attiecības bez raupjuma nemēdz būt. Profesors Taunss nebija izņēmums.
Profesors bija pazīstams ar ļoti strauju braukšanu. Un tā kādā reizē kādā no Bērklijas ielu krustojumiem viņam neizdevās sadalīt brauktuvi ar kolēģi profesoru,
kurš brauca pa perpendikulāro ielu. Viedokļi par to, kurš pie nelielās sadursmes bijis vainīgs, abiem notikuma dalībniekiem krasi atšķīrās, un kungi vairs nekad nesarunājās.
Otra, nedaudz līdzīga epizode. Paņēmu universitātes bibliotēkā profesora Taunsa biogrāfisko grāmatu, kurā viņš apraksta lāzera atklāšanu. Grāmata no vienas vietas bija izraibināta ar zīmuli veiktām piezīmēm, kuru saturs liecināja par autora visnotaļ kritisko attieksmi pret profesoru Taunsu. Vienu komentāru kā tagad atceros. Profesors savā biogrāfijā rakstīja apmēram tā: "… un tad man ienāca prātā ideja par…" Komentētājs ar zīmuli bija pierakstījis" "Maz ticams, Čārlij, ka tā bija tava ideja…" Arī izciliem cilvēkiem cilvēciskais nav svešs.
Dziļi ticīgs cilvēks
Pabeidzot atmiņu stāstu par profesoru Taunsu, nevaru nepieminēt vēl vienu lietu. Profesors bija dziļi ticīgs cilvēks. Diezgan daudzus gadus viņš bija arī Vatikāna Pontifikālās Zinātņu akadēmijas loceklis. Varbūt būsiet pārsteigti dzirdēt, bet ir arī šāda akadēmija.
Zinātne un reliģija profesora Taunsa dzīvē savienojās ļoti harmoniski.
Atceros, ka vienā no periodiem, kad es atkal biju Bērklijā, šķiet, 2005. gadā, profesors saņēma Templtona fonda prēmiju par dialoga starp zinātni un reliģiju veicināšanu visa sava mūža garumā. Starp citu, naudas izteiksmē Templtona prēmija (1,5 miljoni USD) ir ievērojami lielāka par Nobela prēmiju. Kā joko fonda pārvaldītāji – garīgas lietas ir svarīgākas par materiālajām. Ja tā, tad prēmijai par garīgām lietām ir jābūt lielākai par prēmiju, kas tiek piešķirta par atklājumiem materiālajā pasaulē.
Droši vien daudzi būs dzirdējuši, ka Amerikas Savienotajās Valstīs nerimst strīds starp zinātniekiem Darvina teorijas piekritējiem un dažādām reliģiskām organizācijām par skolas programmām dabaszinātnēs, cik tajās ir jārunā par Darvina teoriju un vai ir pieminamas, piemēram, kreacionisma un pasaules inteliģentas radīšanas teorijas. Kreisi noskaņotajā Bērklijā bija gana daudz profesora Taunsa kolēģu, kuri domāja, ka viņam no Templtona prēmijas vajadzētu demonstratīvi atteikties. Tā teikt, lai nelietu ūdeni uz strīda pretējās puses ūdensdzirnavām.
Profesors tā nedarīja. Viņš prēmiju pieņēma, nozīmīgu tās daļu ziedoja kādai kristīgai skolai un turpināja veicināt dialogu starp baznīcu un zinātni.
Lūk, tādas dažas personīgas atmiņu skices par izcilu fiziķi un labu cilvēku – Bērklijas Universitātes Kalifornijā profesoru Čārlzu Taunsu (1915.–2015.).
