Pat dronu sacīkstes un dejas
Bezpilota lidaparāti ir no zemes vadāmi gaisa kuģi. To formas un izskati ir dažādi, taču šobrīd lielu popularitāti iemantojuši multirotoru lidaparāti, kurus dēvē arī par droniem. Ir modeļi, kas var sasniegt 100 kilometru stundā lielu ātrumu un pacelties vairāku kilometru augstumā. Vairums aprīkoti ar video kameru. Daži spēj celt ievērojamus smagumus. Tas rosina cilvēkus radīt droniem aizvien jaunus pielietojumus.
Ar videokameru aprīkots drons ir lieliska kombinācija filmu, raidījumu vai reklāmu veidošanai. Ekstrēmajos sporta veidus, kur ir liels ātrums, asas kustības, negaidīti pagriezieni, no zemes to grūti iemūžināt. Tāpēc radīti droni, kas automātiski seko sportistam un viņu filmē.
Popularitāti iegūst arī dronu sacīkstes, kurās paši lidaparāti ir daļa no sporta. Piloti uzliek īpašas brilles, kurās redz trasi no drona skatu punkta, un tad – lai uzvar ātrākais! Jau viens drons debesīs piesaista skatienu, bet tagad iztēlojieties – simt tādu, kas turklāt aprīkoti ar īpašām gaismām. Vācijā šoziem noticis šovs, kurā pulks dronu dejoja orķestra pavadībā.
Pasta sūtījumiem un zemes mērījumiem
Tomēr dronu funkcijas der ne vien izklaidei. Globālais interneta tirdzniecības milzis “Amazon” testē dronus preču piegādē. Iedomājieties – klients iegādājas grāmatu un pavisam drīz viņa pagalmā nolaižas drons ar kāroto preci ķepās.
Latvijā tos izmanto, piemēram, zemes mērniecībā. Lauku atbalsta dienesta darbiniekiem droni atvieglos ikdienas darbu, apsekojot teritorijas, kur citādi grūti piekļūt. Atliek vienīgi kartē atzīmēt interesējošās vietas.
“Nospied “start”, un tas pats aizlido, nofotografē, saliek visu, ko vajag. Tas mums būtu vajadzīgs, piemēram, kad dzērveņu lauki jāfotografē, jāfilmē. Vai arī platības, meži, kur no augšas var redzēt jaunaudzes. Otra lieta ir uguns novērošanas torņi mežos. Ir tā, ka ir cilvēki, kas nekāpj augšā. Torni atzīmē kartē, un tas spirālveidā uziet uz augšu, safotografē apkārtni. Un nav jāriskē ne ar veselību, ne dzīvību, lai līstu augšā uz tiem torņiem,” stāsta Lauku atbalsta dienesta pārstāvis Gints Brunovskis.
Tikpat labi dronus var izmantot apsardzē un arī izlūkošanā.
Bažas par incidentiem un privātuma pārkāpšanu
Droni ir interesanti un noderīgi, kamēr ir kontrolējami. Jo smagāks drons un lielāks tā ātrums, jo sāpīgāka sadursme. Nesen asinis stindzinošu mirkli piedzīvoja kalnu slēpotājs Marsels Hiršers. Sacensību laikā no sadursmes ar iespaidīga izmēra avarējošu dronu viņu glāba vien nepilna sekunde un daži metri.
Šāda tipa incidenti jau kādu laiku iepriekš likuši starptautiskajā līmenī sākt darbu pie dronu izmantošanu regulējošiem likumiem.
Bažas ir ne tikai par sadursmēm, bet arī par cilvēku privātuma pārkāpšanu.
Noteikumi Eiropas Savienībā tiks apstiprināti tuvāko gadu laikā, bet līdz tam Latvijā jau tuvu pieņemšanai ir Ministru kabineta noteikumi. Tie regulēs pilnīgi visus dronus – no rotaļlietām līdz lielajiem aparātiem.
Sarežģītākiem manevriem vajadzīgas zināšanas
Lai saprastu, kā ar dronu apieties un kāpēc vajadzīgi vieni vai citi ierobežojumi, ir jāsaprot, kā šī ierīce vispār darbojas. Jaundibinātās Latvijas Tālvadības gaisa kuģu asociācijas pārstāvis Ilmārs Ozols stāsta, kas lācītim vēderā: “Ir četri propelleri, uzskrūvējami. Tam pat nav nekādi īpašie stiprinājumi. Vienkārši uzgriež, un konkrētais lidaparāts ir gatavs lidošanai.”
Visvienkāršākajā versijā ierīci veido pats lidaparāts un pults, ar kuru to kontrolēt no zemes. Pulti savieno ar telefonu, un tajā var sekot lidojuma augstumam, virzienam, ātrumam un arī tam, ko fiksē kamera.
“Esam saņēmuši zaļo gaismu, varam droši pacelties. Mēs atzīmējam tam mājas punktu. Tas ir tāds punkts, kur, ja pazudīs kontrole vai būs kāda cita problēma, tas pats atgriezīsies un nosēdīsies. Tā darbība notiek pavisam vienkārši: mēs uz pults iedodam kādu komandu ar kloķiem uz vienu vai uz otru pusi. Tas pārvēršas elekrtoviļņu signālā, tas tiek pārsūtīts uz dronu, un tas saprot, kas tur notiek. Tās smadzenes pārveido signālu attiecīgā veidā, un tad tas zina, cik kuram motoram ātri ir jāgriežas. Kad šīs sviras izmantojam, tā komanda ir pavisam vienkārša – pa labi, pa kreisi, griezties uz riņķi un uz augšu, uz leju,” skaidro Ozols.
Vismaz pamatdarbības par grūtām nenosauksi. Sarežģītāk ir, kad lidaparātu pagriež par 180 grādiem un visi manevri jāveic spoguļskatā. To darīt jāiemanās.
Ozols arī pārliecināts, ka dronu vadīšanai noteikti būtu jāievieš licences: “Obligāti. Obligāti vajag. Bet to noteikti nevajag pārvērst kā kaut ko tādu, kur visi skatīsies, ka tur ir bizness tikai apakšā.” Apmācības vajadzīgas, jo spēt pacelt dronu ir tikai viena lieta. Vēl ir jāzina, kur, kādos apstākļos un kā ar tiem drīkst lidot.
Piemēram, šis jau ir krietni nopietnāks aparāts - lielāks, smagāks, sarežģītāk vadāms. Un izmēģināt tā vadīšanu iesācējiem nemaz nedod.
Gaisā jādod ceļš jebkuram citam objektam
Vairums dronu spēj uzlidot simtus metru virs zemes, un tas ir krietni vairāk, nekā ļauj noteikumi. Kontrolētajā gaisa telpā, kāda ir, piemēram, visa Rīga un tās apkārtne, dronu nedrīkst pacelt augstāk par 50 metriem, pārējā gaisa telpā maksimālais augstums ir 120 metri. Augstāk jau var apdraudēt civilo aviāciju.
“Ir jāatceras zelta likums, ka mums ir jādod ceļš jebkuram citam objektam, kas lido gaisā. Tai skaitā putniem. Mēs esam pēdējā prioritāte, kas var būt,” stāsta Ozols.
Lai neiekultos lielās nepatikšanās, piecu kilometru rādiusā no lidostām ar šādām ierīcēm labāk nemaz nerādieties. “Tie, kas lido tuvu lidostai, mēs visi zinām, ka tur ir ļoti skaisti kadri, bet ir jāapzinās, ka tur lido lielā aviācija. Un principā, ko nozīmē lielajai aviācijai, ja viņi ierauga šādu dronu – viņiem ir jātaisa vēl viens riņķis. Vidusmēra cilvēks neapzinās, kādas ir izmaksas uztaisīt lielai lidmašīnai vienkārši tādu mazu riņķīti. Komerciālai aviosabiedrībai tie ir lieli zaudējumi, un tur var būt ļoti lieli tiesu darbi,” skaidro Ozols.
Tāpat bezpilota lidaparātam vienmēr jābūt redzamam, nevar aizlidot aiz kokiem un paļauties tikai uz monitorā redzamo video.
Kad ielāgotas un apgūtas pamatlietas, katrs var sākt savu dronu piedzīvojumu.
Ražo arī Latvijā
Katru dienu neskaitāmas kompānijas pasaulē strādā pie tā, lai lietotājus pārsteigtu ar vēl kādu īpašu funkciju vai neticamu pielietojumu. Latvijai šajā ziņā ir savi panākumu stāsti. Globāli zināmākais bezpilota lidaparātu zīmols no Latvijas ir “AirDog”. Tas radīts ļoti konkrētai auditorijai – ekstrēmo sporta veidu cienītājiem, kas vēlas iemūžināt savu veikumu.
“Tajā brīdī, kad es sērfoju, braucu ar slēpēm vai ar pūķi sērfoju jūrā, man rokas ir aizņemtas, man nav neviena drauga, man nevar būt operators līdzi, nevar nemaz izskriet un uzfilmēt mani, tad “AirDog” automātiski to izdara. Tā loma ir tikai un vienīgi filmēt mani, nevis filmēt citus,” stāsta «Helico Aerospace Industries» dibinātājs Edgars Rozentāls.
Lai arī “AirDog” uzņēmums daļēji darbojas Silīcija ielejā ASV, visa inženierija un produktu izstrāde joprojām notiek tepat Latvijā, Ventspilī. Lai automatizēts robots spētu vienlaikus sekot, filmēt, izvairīties no šķēršļiem, viņa smadzenēs jābūt inteliģentiem algoritmiem.
“Lai tos radītu, mums ir nepieciešami cilvēki, kas ir ļoti spēcīgi gan ģeometrijā, gan matemātikā, gan fizikā, gan izprot arī aviācijas pusi tajā visā. Tāpēc darbs ir ļoti interesants un aizraujošs. Bet arī pieprasa to, ka cilvēku zināšanas un iemaņas ir diezgan specifiskas, kas reizēm ir vajadzīgas,” stāsta Rozentāls.
Tāpēc “AirDog” komanda cilvēkus ar spēcīgām zināšanām eksaktajās sfērās gatava uzņemt atplestām rokām. Jāsaka gan, ka šajā ziņā viņiem Latvijā ir konkurence.
Ierosme jaunam sporta veidam - dronbordingam
Pēc jauniem talantiem lūko vēl viens bezpilota lidaparātu attīstītājs – “Aerones”. Viņi strādā pie ļoti lielu dronu radīšanas, kas spētu panest līdz pat 100 kilogramiem. Šobrīd viņi tikuši līdz ierīcei, kas spēj pacelt 37 kilogramus un kādā nofilmētā testā redzams, kā drons paceļ ūdens tvertni.
Atšķirībā no “AirDog”, viņi vēl ir tikai sava produkta attīstības stadijā, taču arī jau pamanījušies piesaistīt pasaules uzmanību. “Patiesībā tas mums ir domāts testam, mēs nebijām oriģināli domājuši kā produktu pašu par sevi. Kā tāds interesants tests bija doma pamēģināt, vai ar to varētu pavilkt cilvēku, kas brauc ar sniega dēli. Un mēs Rumbulas lidlaukā pamēģinājām, ielikām video “Youtube” un citās vietās, un cilvēkiem ļoti iepatikās. Šobrīd ir aptuveni pieci miljoni cilvēku noskatījušies. Ir ļoti pozitīvas atsauksmes no dažādiem ekstrēmo sporta veidu cienītājiem. Visi interesējas, kad varētu pamēģināt, varbūt var nopirkt,” stāsta lidaparāta izstrādātājiem Jānis Putrāms.
Turklāt pēc šī video pasaulē esot radies jauns sporta veida nosaukums – dronbordings.
Tagad kompānija strādā pie šī izmēra drona pielāgošanas gatavam, pārdodamam produktam. Taču galvenā ambīcija joprojām ir bezpilota lidaparāts, kas spētu pacelt 100 kilogramu. “Kādiem mērķiem jūs to domājat piedāvāt tirgū? - Kad mēs aprīlī sākām šo projektu, mēs izšķīrām trīs potenciālās sfēras. Pirmā būtu sports, kur mēs jau esam pārbaudījuši un kas ir ļoti veiksmīgi izrādījies. Otrā būtu lauksaimniecība – laistīšana, smidzināšana. Un trešais ir glābšanas darbi, glābšanas operācijas. Piemēram, ir zināma situācija, kad bija kaitbordists iekritis jūrā un bija grūti izglābt. Tad šajā situācijā būtu iespējams ar piekabi pievest pie pašas jūras, viņš varētu ielidot iekšā un vai nu izvilkt ārā vai izvest,” stāsta Putrāms.
Protams, spēcīgs vējš būtu traucējošs, taču jo lielāks, jaudīgāks un smagāks ir aparāts, jo mazāk to ietekmē laikapstākļi. Pieredzējuša pilota vadībā droniem ir perspektīva arī glābšanas jomā.
