„Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad padomju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostādnes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.”
Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja to laiku biologs un agronoms,
Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko – persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot, ka visu nosaka vide, ne iedzimtība.
Grēns vērtēja, ka šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju Savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiķu idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas postoši ietekmēja ģenētikas zinātni PSRS.
“Zināmā mērā uz vairākiem desmitiem gadu Padomju Savienības bioloģija faktiski tika atsviesta atpakaļ un stagnēja ar veciem priekšstatiem par bioloģijas attīstību un sevišķi par ģenētiku,” Grēns stāstīja.
Viņš uzsvēra, ka cieta ne tikai ģenētika, bet bioloģijas nozare kopumā. Tika uzskatīts, piemēram, ka šūnas var rasties ne no kā, no neorganiskas vides. Tomēr īpašu kaitējumu zinātnes attīstībai deva Lisenko.
“Viņa teorija balstās, ja to vispār var saukt par teoriju, ka galvenā iedzimtība nāk nevis no vecākiem, bet no ārējās vides. Dzīvnieks un augs savā attīstības laikā mainās, uzņem informāciju, izveidojas jaunas pazīmes, kas tiek pārmantotas nākamajā paaudzē, un tādējādi nemaz nav nepieciešama ģenētiskās informācijas pārnese, DNS un tamlīdzīgas “muļķības”, ko viņi neatzina,” stāstīja Grēns.
Šādi pseidozinātniski uzskati tika atbalstīti, jo saskanēja ar komunistiskās partijas un Staļina viedokli, norādīja Grēns: “Tā ļoti labi saskanēja ar oficiālo ideoloģiju, ka cilvēku vajag pāraudzināt, ka ne jau viņš piedzimst ar sliktām īpašībām, viņš iemanto sliktas īpašības, dzīvojot sliktā vidē. Tātad, mainot apkārtējo vidi, var izveidot īsto padomju cilvēku.”
Arī Latvijā tika mainītas bioloģijas grāmatas, mācību stundas, studiju kursi. Bija aizliegts pētīt, mācīt vai runāt par zinātnes principiem, kas neatbilda Lisenko idejām.
“Latvijai zināmā veidā paveicās, un paveicās ļoti vienkārša iemesla dēļ, ka ģenētikas pētījumi Latvijā bija ļoti maz attīstīti, līdz ar to tie zinātnieki personiski necieta,” vērtēja Grēns.
Tomēr vēl 1960. gadu sākumā plaši tika popularizēts Lisenko uzskats par to, ka DNS neeksistē. “Rezultāts ir tas, ka Padomju Savienība 70. gadu sākumā bija absolūti negatava jaunai bioloģijas revolūcijai, kas saistīta ar gēnu inženieriju,” norādīja Grēns.
“Būtībā Hruščova laiks bija tad, kad faktiski Lisenko pazaudēja savu varu. Tas bija 60. gadu vidus, kad atgriezās jau pie modernās ģenētikas principiem, kaut gan vārdi “molekulārā bioloģija” tika aizliegti vēl joprojām,” viņš stāstīja.
