Daži cilvēki izvēlas nekļūt par piedēkli savam mobilajam tālrunim

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Mūsdienās dzīve bez mobilā telefona, bez interneta pieejas, bez datora liekas praktiski neiespējama. Arvien ātrāk varam veikt tās darbības, kas agrāk aizņēma salīdzinoši ilgu laiku. Bet ir cilvēki, kuri izvēlas distancēties no dzīves ritma paātrināšanās, cilvēki, kuri izvairās no datora vai pat mobilā telefona lietošanas.

Pasniedzējs Andrejs Mūrnieks ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuram vēl joprojām nav mobilā telefona. Tas traucējot strādāt un koncentrēties savam darbam. Viņš uzskata, ka lielais "kontaktu daudzums padarītu dzīvi ļoti stresotu, un nevarētu izdarīt to, kas ir jāizdara to cilvēku labā, kuru labā tiek strādāts".

„Es neesmu pilnībā pret tehnoloģijām, bet tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka labi būtu, ja tehnoloģijas kalpotu mums, nevis mēs tehnoloģijām. Ir sasniegts tāds laiks, kad cilvēks ir kļuvis par piedēkli savam datoram vai mobilajam tālrunim,” vērtē pasniedzējs Mūrnieks.

Viņš nav vienīgais, kurš izvēlas ar mēru lietot mūsdienu tehnoloģijas. Tenisa trenere Linda, kura apmāca gan bērnus, gan pieaugušos, mobilo telefonu sāka lietot tikai pirms pāris gadiem, kad viņai to uzdāvināja, taču no datora lietošanas nesaprot gandrīz neko.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

„Es ļoti ilgi dzīvoju bez mobilā telefona. Varbūt tagad ir gadi trīs, četri gadi. Bet pirms tam tas varbūt bija kādos pašaizsardzības nolūkos, pat nezinu, man nebija tāda vajadzības būt visur pieejamai, vienmēr sazvanāmai, mājās bija telefons, tā es mierīgi dzīvoju,” stāsta Linda.

„Līdz brīdim, kad cilvēki man apkārt sāka brīnīties - 'kāpēc tev nav', 'kā tu tā bez'. No sākuma tas bija tikai tā kā izbrīns, bet vēlāk es jau jutu, ka cilvēki skatās diezgan skeptiski uz mani, tā kā uz tādu dīvainīti, 'kā tad tu tā', līdz kaut kādā brīdī bija pat pārmetumi - apkārtējiem traucēja,” atceras trenere Linda.

Tenisa trenere atzīst, ka saprot citu cilvēku neizpratni, jo cilvēkiem ir pierasts, ka viņi var ikvienu jebkurā brīdī sazvanīt, viņi dzīvo citā dzīves ritmā, līdz ar to tas varētu būt kaitinoši, ja kāds tam nepakļaujas.

„Es domāju, ka svarīgi, kā es jūtos. Es esmu tāds cilvēks, kam svarīgi ir mans mierīgais dzīves ritums, man vajag visu lēnāk. Es mēģinu no tā visa atturēties, tā kā pasargājot sevi no informācijas plūsmas. Man to negribas,” skaidro Linda.

„Tu kaut ko iegūsti no tā visa, telefons tev palīdz, protams, bet kaut ko arī atņem. Tas iezvanās tad, kad agrāk man vienmēr bija klusums... Tagad es braucu mašīnā un man zvana. Domāju, vai man pacelt… Es varbūt labprāt ar šo cilvēku runātu, kad es būtu brīva, bet tagad... Kā es viņam nepacelšu vai neatbildēšu? Ja es šobrīd nevaru runāt, tad man viņam vēlāk ir jāatzvana, jo zināmā mērā esmu atkarīga,” vērtē Linda, kuras dzīvē ienācis mobilais telefons.

Arī pasniedzējs uzskata, ka mūsdienu tehnoloģijas padara cilvēku atkarīgu.

Andrejs Mūrnieks gan atzīst, ka arī spēlējis ne vienu vien datorspēli, kas viņu aizrāvusi, bet galu galā secinājums bijis tāds, ka virtuālā realitāte atrauj no tā, kas reāli jāpaveic, un laiks tiek veltīgi iztērēts. Pasniedzējam žēl, ka jaunieši bieži vien iestrēgst virtuālajā realitātē un nespēj no tās vairs tikt ārā. Izmantojot tehnoloģijas, būtu jāsaglabā vēss prāts, tā uzskata Andrejs Mūrnieks.

„Redziet, atkarības arī veido sava veida savdabīgas subkultūras. Alkoholisms, narkotikas, jā, un arī datoratkarība. Tas nav tikai pats alkohols, tā nav tikai cigarete, tas nav tikai dators. Tā ir vesela subkultūra, tā ir vesela priekšstatu, ticējumu, rituālu kopums, kas mūs mudina pievērsties tam,” aizdomājas pasniedzējs Mūrnieks.

„Mobilais tālrunis mani vienkārši kaitina, jo tā ir tāda lieta, kas vienmēr pazūd un nelaikā traucē. Man dēls divas reizes ir dāvinājis mobilo tālruni, es esmu mēģinājis to lietot, bet secinājis, ka tas manam raksturam un dzīvei nav nepieciešams. Tātad dators jā, internets jā, mobilais tālrunis – nē!” pārliecību pauž Andrejs Mūrnieks.

Cilvēki visos laikos ir vēlējušies dzīvot kādā iedomu pasaulē, kurā pastāv cerība par labāku nākotni, taču mūsdienās šādas utopijas vairs nav aktuālas, bet cilvēks vienalga grib dzīvot kaut kādā ideālajā pasaulē, uzskata pasniedzējs.

„Agrāk šādas patvēruma saliņas radīja literatūra, māksla, mūzika, opera. Vēlāk - kino, mūsdienās tā ir virtuālā pasaule. Bet te ir viena bīstamība - ja iepriekšējās utopijas cilvēku mudināja uz aktīvu darbību, tad virtuālā realitāte, kas ir tik fascinējoša, jo izstrādāta un pielāgota cilvēka zemapziņai un dažādām vajadzībām, paralizē cilvēku un viņš kļūst pasīvāks,” uzskata pasniedzējs Mūrnieks.

„Viņš nevis rada bērnu, bet spēlējas telefonā. Tas ir kā bērniņš, kas raud un jāpabaro. Lai viņš iekārtotu savu dārziņu, audzētu tur augļus vai ko citu, viņš izvēlas veidot virtuālo fermu,” stāsta Andrejs Mūrnieks.

Tenisiste Linda pastāsta, ka bērni mūsdienās ir pilnībā pakļauti un atkarīgi no tehnoloģijām, tādēļ, rīkojot bērniem tenisa nometnes, uz to laiku bērniem tiek atņemti telefoni, un tad var novērot, kā bērni mainās nometnes laikā – tie kļūstot priecīgāki, laimīgāki un atvērtāki.

„Bet es noteikti neesmu tas cilvēks, no kura vajag ņemt piemēru, ka tā vajag darīt. Katrā ziņā saprotu jaunatni, kas dzīvo tehnoloģiju laikmetā, uzaugusi ar to. Tas ir svarīgi, kaut gan es uzskatu, ka tas tomēr kaut ko atņem,” domās dalās trenere Linda.

Aptaujājot vairākus cilvēkus uz ielas, izrādās, ka liela daļa jauniešu vēlētos, kaut viņu dzīve nebūtu tik ļoti pakārtota tehnoloģijām. Piemēram, Gatis uzskata, ka mobilais telefons būtu nepieciešams tikai kāda specifiska darba vajadzībām: “Ja ir darbs, kurā jābūt no deviņiem līdz pieciem, kad citi zina, kas tev ir jādara, tad var arī, manuprāt, iztikt bez mobilā telefona. Tas ir pilnīgi normāli, un katrs cilvēks dara tā, kā viņš grib.”

Arī bez sociālo tīklu lietošanas varot ļoti labi iztikt.

“Tas, ka tu būsi vai nebūsi sociālajā tīklā, nemainīs tavu draugu skaitu. Ja kāds gribēs ar tevi sazināties, viņš to izdarīs un atnāks pie tevis, vai tu esi "Facebook" vidē, vai nē,” savu pārliecību pauž Gatis.

Arī studente Lāsma uzskata, ka moderns mobilais telefons nav svarīgākā lieta, kurai būtu jāpievērš liela uzmanība.

“Es ļoti ilgus gadus nostaigāju ar parastu telefonu un to izmantoju, lai vienkārši sazinātos. Un tas ir pieņemami,” stāsta Lāsma un piebilst: “Patiesībā, es pati gribētu dzīvot kaut kādā mežā, tāpēc ka mēs esam pārāk atkarīgi no interneta un tā sociālajiem tīkliem.”

Taču ne visi ir vienisprātis par mobilo telefonu un interneta izmantošanu.

Studente Marta savu dzīvi bez mobilā telefona nevarētu iedomāties, kā arī ar aizdomām skatās uz tiem cilvēkiem, kuri nav atrodami nevienā sociālajā tīklā internetā: “Tad es domāju, ka tā ir interneta kļūda, vai arī šie cilvēki, iespējams, ir reģistrējušies ar citu vārdu.”

Tikmēr dati liecina, ka vairāk nekā 80 procentu Latvijas iedzīvotāju regulāri lieto internetu, turklāt katru gadu par desmito daļu palielinās viedtālruņu lietotāju skaits.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti