Antropomorfizācija, biomorfizācija jeb cilvēka vai dzīvas būtnes īpašību piedēvēšana lietām nav nekas jauns, tomēr kaut kas ir mainījies – lietotnes un viedierīces pašas kaut ko dara. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēka attiecības ar mākslīgo intelektu atšķiras no cilvēka attiecībām, piemēram, ar kapli.
Dod padomus un atalgo darbiniekus
Artūrs Bernovskis vada uzņēmumu "Efectio". Tā ir "darbinieku efektivitātes labsajūtas platforma." Darbiniekiem iedod viedierīci, kas palīdz būt aktīvam, "dod padomus, kā darīt". Tiek izmantoti spēles principi, piemēram, dod zvaigznītes vai kaut kā citādi "atalgo darbinieku par to, ka viņš labi un veselīgi dzīvo."
Ideja ir šāda – neviens cilvēks astoņas stundas produktīvi nestrādā – "fiziski nevar, nogurst nedaudz, aiziet padzert kafiju, ir visādi ārējie traucēkļi. Un darba devējam ir pienākums darbiniekam palīdzēt justies labāk".
Jo apmierinātāks darbinieks, jo lielāka iespēja, ka tas aktīvi strādās vismaz piecas sešas stundas, un tas ļoti noderētu darba devējam – "nāk atpakaļ tiešā veidā naudas izteiksmē."
"Piemēram, ja ir svarīgākas tikšanās, kas mani izved no komforta zonas, man paaugstinās varbūt asinsspiediens vai sirds ritms paātrinās. Un tad es varu dienas beigās paskatīties, kas tie notikumi bija, kas man radīja diskomfortu, tad analizēt, vai es nākotnē varu no tā izvairīties, vai sagatavoties tām situācijām, ka viņas būs."
Tieši tāpat ar datiem par miegu.
"Piemēram, es pamostos un jūtos neizgulējies. Kaut gan esmu gulējis septiņas stundas, jūtos diezgan draņķīgi. Citu dienu noguļu 5 ar pusi stundas vai pat mazāk un jūtos super izgulējies. Un domāju, nu kā, pēc loģikas nesanāk nekādīgi. Bet tad es paskatos datos, o, nu redz, kad gulēju ilgi, bija saraustīts miegs, pārāk maz dziļā miega un smadzenes nespēja pietiekami restartēties."
Un tad var domāt, kāpēc tā. "Un es analizēju - ā, es varbūt kaut ko nepareizu paēdu vakarā, vai par ilgu sēdēju internetā, un zilais ekrāns neļāva izstrādāties melotonīnam, un no tā es varu izvairīties, lai justos labi."
Vairāk kontroles pār dzīvi
No vienas puses, mums nu ir potenciāli lielāka vara pār savu dzīvi, piemēram, "ja pirms tam tikai ārstiem bija iespēja noteikt, kas ir labi, kas slikti, tad šobrīd mēs paši varam piekļūt saviem datiem, mērīt viņus un pretī saņemt atbildi," saka antropoloģe Dace Lasmane.
Uzņēmējs Artūrs Bernovskis arī to novērtē: "Viņš var izpildīt tava personīgā trenera, kouča funkcijas un tev vairs nav jāalgo [cilvēks] par 50 eiro stundā, kurš tev teiks to pašu, ko var teikt aplikācija, gudra aplikācija."
Tehnoloģijas var izmantot pat kā sevis pagarinājumu, kaut ko, kas palīdz kļūt par labāko sevis versiju, kā to dara Artūrs Bernovskis.
"Jā, to mēs dēvējam par biohackingu – bioloģiskā sistēma, ko tu uzlauz.
Mums ir dažādi instrumenti, ne tikai gadžeti, arī veselīga pārtika un iešana pirtī, kas palīdz mums justies labāk. Jo agrāk vai vēlāk mēs nomirsim, bet jautājums ir: kā to dzīvi kvalitatīvāk nodzīvot?"
Cilvēka dzīve un tehnoloģiju pasaule gan nav tik viegli nodalāmas.
"Teiksim, Donna Haraveja savā laikā izmantoja jēdzienu "kiborgs", un mēs visi esam "kiborgi", man vajag brilles, man vajag apģērbu, es nevaru kā bioloģiska būtne bez lietām pastāvēt," saka Svece.
Iespējams, cilvēks jau sen ir uzskatāms par kiborgu, jo tika izmantoti darba rīki, priekšmeti, bet kaut kas tomēr šodien ir mainījies, vērtē Svece. "Mēs ikdienā ar dzīvām būtnēm saprotam tās, kuras pašas darbojas, un līdz šim tie priekšmeti, kas ir bijuši, nav tādi."
Piemēram, telefons. "Kad aizbraucu uz Vāciju, pats ir nomainījis laiku uz Vācijas laiku. Un es skatos uz to savu muļķa parasto pulksteni, tas neko nav izdarījis.
Un tad uzreiz rodas sajūta, ka mums ir darīšana ar kaut ko, neteiksim, ka dzīvu, bet tādu tā kā dzīvnieku, kas ir paškustīgs, pašdarbīgs."
Un tas varētu būt iemesls, kāpēc cilvēka attiecības ar kapli var atšķirties no tām, kas tam ir ar viedierīci vai lietotni.
Cilvēki ierīcēm un lietotnēm mēdz melot
Kad ēda par maz, lietotne teica, ka tā nevajag darīt. "Tā nav laba prakse, apēdiet pietiekami daudz kaloriju vai mēs neieskaitīsim jums šo dienu," atceras Lasmane.
Bet lietotne radīja arī stresu. "Stress, ka es ievadu un redzu, ka ir pārāk daudz jau, un tad es sāku saprast, ka es gribu spēlēt kaut kādas spēles, tāpat kā ar cilvēku.
Man dažreiz gribas slēpt aplikācijai, ka es esmu kaut ko apēdusi vai neesmu izdarījusi pietiekami daudz," atzīst antropoloģe.
Ja vienu dienu lietotne piešķir zvaigznītes un slavē, "un kuram gan negribas saņemt uzslavu par to, ka tu esi izdarījusi labu darbu," un citā tā saka, ka kaut kas nav labi, rodas ilūzija par komunikāciju, kāda tā ir starp cilvēkiem.
"Tā tehnoloģija, mēs viņā ieliekam emocijas, projicējam emocijas uz viņu, un viņa mums kļūst par dzīvu lietu. Mēs arī sadzīvē, mēs negribam visiem teikt visu, mēs gribam izskatīties labāk," atzīst Lasmane.
Zinātnieki, kā skaidro Artis Svece, to sauc par antropomorfizāciju, biomorfizāciju – "ka mēs piedēvējam cilvēka īpašības lietām vai dzīvas būtnes īpašības lietām."
Un tas nav nekas jauns. "Jo cilvēki regulāri ir nikni uz savu mašīnu, uz datoru, ja neklausa, vai kaplis pazūd. Tur pat nevajag kaut kādu izsmalcinātu tehnoloģiju."
Ir kaut kādas domāšanas formas, "kuras cilvēks izmēģina attiecībā pret visu". Piemēram, piedēvējot garastāvokļa maiņu kaut kam, kam garastāvokļa nav, var saprast parādību, kuru tajā brīdī ir grūti izskaidrot vai paredzēt.
"Es nesaprotu, kāpēc gumijkoks kalst, tad es saku – viņš apvainojies vai dusmīgs, viņam nepatīk šeit dzīvot. Un to es varu arī uz telefonu attiecināt, tāpēc, ka man nav citu līdzekļu, kā saprast šo lietu. Telefona radītājs vai programmētājs droši vien tā par savu telefonu nedomā," vērtē Svece.
Kas tagad ir citādi? Lietotnes un ierīces tagad pašas kaut ko dara, un tas pastiprina vēlēšanos tām piedēvēt cilvēka īpašības. Tāpat – saprast, kā tās strādā, kļūst arvien grūtāk.
"Mēs arvien vairāk gribam, lai lieta darbojas brīvi un dabiski. Es atceros, ka pirmais dators, kas man bija, strādāja ar DOS programmu, kur tev vajadzēja zināt komandas, ko tam rakstīt. Tagad es negribu nekādas komandas zināt, vēlams, lai man pat jāklikšķina nav, es prasu telefonam, kur ir kafejnīca un telefons man atbild," norāda Svece.
Kas nozīmē, ka diez vai cilvēki uz tām sāks skatīties citādi – ja ierīces kļūs sarežģītākas, mēs sapratīsim arvien mazāk. "Jo tās labāk spēj ar tevi komunicēt, jo vieglāk tās [būs] antropomorfizēt, jo vieglāk tām piedēvēt cilvēciskas īpašības, jo sakarīgākas tās ir."
Vai lietu "cilvēciskošana" būtu jāpārtrauc?
Šis temats nekādā gadījumā nav jāuztver kā mēģinājums brīdināt par apokalipsi un cilvēces pakļaušanos mākslīgajam intelektam. Drīzāk tas ir interesants novērojums, kas ļauj izvirzīt dažus interesantus jautājumus par dzīvi šodien un nākotnē:
- jautājums – vai ir iemesls, kādēļ vajadzētu pārtraukt ierīcēm un lietotnēm piedēvēt emocijas vai citas īpašības? Atbild filozofs Artis Svece:
"Daudz kas būs atkarīgs no situācijas, būs tādas, kad šis jautājums būs gana svarīgs. Kas notiek, ja tu savu veco robotu pamet, jo tas nav vajadzīgs? Var jau būt, ka tā personiskā attieksme mūs padara par labākiem cilvēkiem. Piemēram, cilvēki, kuri aizstāv ekoloģisko domāšanu, saka, lai labāk mēs domājam par koku kā dzīvu būtni ar garu, nevis potenciālo malku, jo otrajā gadījumā mēs beidzam ar to, ka mums ir ekoloģiskā katastrofa vai kaut kas tāds."
2. jautājums – vai ļoti gudrām lietotnēm un ierīcēm ir kādas ēnas puses? Skaidro antropoloģe Lasmane:
"Jāuzņemas ļoti liela atbildība no radītāja puses, jo viņiem ir savi mērķi, piemēram, laiks, ko tu pavadi aplikācijā, jo tur aizmugurē ir ļoti daudz zinātnes, kā piespiest cilvēku.
Kamēr nebūs no sabiedrības spiediena un diskusiju par to, ka mums tas neder un mēs tā negribam, tikmēr abas puses spēlēs šo spēli."
3. jautājums – vai ir jājautā, kāpēc es vispār to visu daru – uztraucos, kontrolēju, gribu būt labāks? Uzņēmējs Artūrs Bernovskis sev šo jautājumu ir uzdevis:
"Es arī izglītības jomā esmu visu laiku mācījies, man ir trīs augstākās izglītības, visu laiku gribas kaut ko jaunu uzzināt. Un varbūt... Es esmu, protams, analizējis sevi, un, ļoti iespējams, ka tās visas darīšanas, aizņemtība un visas lietas ir kaut kādā ziņā bēgšana no sevis. Un tā meditācija ir tas palīgs, kad mēģina visu atslēgt un redzēt pašam sevi. Vai man sanāk? Nu, es patestēju, pamēģinu, citreiz sanāk, pēc rezultātiem, citreiz mazāk."
